Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis sinodālā ceļa pieredzes ietvaros turpina iepazīstināt ar Dieva klātbūtnes vēsturi viņa tautas vidū.
(turpinājums) Dievs aizvien bija klātesošs savas tautas vidū tās gaitās, dažkārt parādījās cilvēciskos un eņģeliskos veidos (sal. Rad 18). Tomēr no kristīgās ticības viedokļa Dievs nepārspējami „izslēja telti” mūsu vidū, viņa Dēlam kļūstot par cilvēku Iemiesošanās noslēpumā (sal. Jņ 1: 14). Šāda iemiesošanās ne tikai īsteno Dieva glābšanas ieceri attiecībā uz grēkā kritušo cilvēci, bet (kā mācīja franciskānis Duns Skots) ir mērķis un kulminācija Dieva pirmajai ienākšanai radībā. Ar ebreja Jēzus ienākšanu vēsturē Palestīnas zemē Dievs kā ceļotājs ienācis tālu esošā teritorijā, kur sastop dažādu tautu un tautību cilvēkus, dažādas valodas, ieradumus un kultūras.
Iemiesotais Vārds, patiess Dievs un patiess cilvēks Jēzus ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Savā dievišķajā izcelsmē un Personā Jēzus vienots ar „mūžīgo dzimteni” trīsvienīgajā Dieva kopībā. Savā ebreju cilvēcībā Jēzus kļūst piederošs pārejošos Izraēļa tautas vēsturiskās dzīves apstākļos. Jēzū kā dievišķā Personā vienotas dievišķās un cilvēciskās dabas, taču ne statiski, bet dinamiski veidojot attiecības gan ar Tēvu Svētajā Garā, gan ar cilvēkiem šeit virs zemes.
Jēzus atspoguļo ceļojošā Dieva godību (Ebr 1: 3) savā svešinieka un migranta pieredzē. Viņa ciltsrakstos atrodamas svešzemnieces (Tamāra, Rahēle, Ruta un Beršeba Mt 1: 1 – 17); Jēzus dzimst tālu no mājām (Lk 2: 1 – 7); viņam ar ģimeni nākas bēgt kā bēgļiem uz Ēģipti (Mt 2: 13 – 14); Jēzus kalpo kā bezpajumtnieks un ceļojošais sludinātājs (Lk 9: 58), viņš netiek pieņemts pie savējiem (Jņ 1: 11) un viņš sevi identificē ar svešiniekiem (Mt 25: 35). Jēzus aizvien šķērsoja ģeogrāfiskas, tautiskas, seksuālas, sociālas, ekonomiskas, politiskas, kulturālas vai reliģiskas robežas un uzstādījumus. Vēsts par Dieva valstību pieņemama vieniem, par ieļaunojumu vai klupšanas iemeslu citiem ceļā (skandalon) (1 Kor 1: 23), kad Jēzus tuvināja savam žēlsirdīgajam Tēvam ebrejus un pagānus, vīriešus un sievietes, vecos un jaunos, bagātos un nabagos, varenos un vājos, veselos un slimos, šķīstos un nešķīstos, taisnīgos un grēciniekus, kā arī jebkādu citu kategoriju cilvēkus un grupējumus. Ja arī viņš īpaši iestājās par trūcīgajiem, Jēzus vērsās arī pie bagātajiem un varenajiem, jo arī tie aicināti uz mainīšanos un dzīvību pārpilnībā (sal. Jņ 10: 10).
Atrodoties ceļā, Jēzus ar pateicību pieņēma viņam izrādīto viesmīlību. Viņš viesojās pie Lāzara, Martas un Marijas (Lk 10: 38 – 42), pie Andreja un Sīmaņa (Mk 1: 29), pie Zaheja (Lk 19: 1 – 10), sēdēja pie galda ar muitniekiem un grēciniekiem (Mk 2: 15). Būdams svešinieks un viesis, Jēzus līdzībās runāja par Dieva valstību kā mielastu, uz kuru visi ielūgti, īpaši trūcīgie un invalīdi (Lk 14: 21). Jēzus ieteica tādus uzņemt pie sevis (Lk 14: 13). Pēdējās vakariņās viņš mazgāja mācekļu kājas, būdams viņu Mācītājs un Kungs (Jņ 13: 1 – 20). Pēc savas augšāmcelšanās viņš sagatavoja mācekļiem brokastis pēc nesekmīgās zvejas (Jņ 21: 4 – 13).
Jēzus atradās it kā starp debesīm un zemi, abas sfēras ietverot un reizē pilnīgi tam nepiederot. Jēzus šķērsoja robežas un dzīvoja pa nomalēm, noraidot varu, bagātību un ietekmi šīs pasaules nozīmē. Jēzus saskārās ar daudziem un dažādiem cilvēkiem, ja arī tie konfliktēja viens ar otru, ļāva tiem satikties, piedzīvot kopību un izlīgšanu jaunā ģimeniskumā, kurā nebūtu robežas un šķēršļi, atjaunotajā Dieva tautā, kur nav vairs jūda vai grieķa, verga vai brīvā, vīrieša vai sievietes (Gal 3: 28).
Jēzus nomira kā tāds, kas šķērsoja dažādas robežas un kalpoja sabiedrības atstumtajiem ļaudīm, tāpēc nopietni apdraudēja tos, kuri tiecās noteikt ekonomiskos, politiskos un reliģiskos procesus. Nāve ar krustā sišanu arī norādīja, ka Jēzus kā atmestais mira „ārpus pilsētas vārtiem un ārpus nometnes” (Ebr 13: 12 – 13). Jēzus uz krusta karājās starp debesīm un zemi, abas šīs sfēras savienojot, darbojoties kā starpnieks un aizbildinātājs starp Dievu un cilvēci.
Tomēr pat ar savu nāvi Jēzus pārsniedza nāves robežas, tās sakāvniecisko, neveiksmīgo un postošo pieredzi. Ar augšāmcelšanos Jēzus šķērsoja nāves robežas, ieejot jaunā dzīvē un nesot cerību izmisumā, uzvaru sakāvē, brīvību verdzībā, dzīvību nāvē. Nāves robežas šādi izvērsās pārbagātās dzīvības apvāršņos.
Jēzus stāda priekšā tādu dzīvi, kas netiecas uz savu un savas ģimenes labklājību. Viņš veicina Dieva valstību taisnībā un mīlestībā uz visiem, cilvēku solidaritātē, īpaši ar trūcīgākiem, vājākiem un atstumtiem. Jēzus atgādina, ka pat trūkumā un atstumtībā atvērtība citiem ir iespējama. No Jēzus galīgās uzvaras pār ciešanām un nāvi Lieldienu rītā nāk žēlastība, pacietība un cerība arī mums, kas ejam savu krusta, ciešanu un pārbaudījumu ceļu. (turpinājums sekos)
Vēstnesītis, Nr. 18 (390) 2021. gada 7. novembris
