Randvīkas hipodroms, 2008. gada 19. jūlijs
Dārgie jaunieši!
Šovakar vēlreiz mēs dzirdējām Kristus apsolījumu: „Tad jūs saņemsiet Viņa spēku, un jūs būsiet mani liecinieki,” – un uzklausījām Viņa pavēli: “Esiet mani liecinieki pasaulei” (Apd 1,8). Tie bija pēdējie vārdi, kurus Jēzus teica pirms uzkāpšanas debesīs. Mēs varam tikai iedomāties, ko apustuļi izjuta, tos dzirdot. Taču mēs zinām, ka apustuļu lielā mīlestība uz Kristu un viņu ticība Jēzus vārdiem lika viņiem gaidīt, tomēr ne bezmērķīgi gaidīt, bet pulcēties augšstāva istabā, lai vienotos lūgšanā ar Jaunavu Mariju un citām sievietēm, (sal. Apd 1,14). Šodien mēs darām to pašu. Sapulcējušies pie mūsu daudzus ceļojumus pieredzējušā krusta un Jaunavas Marijas ikonas zem brīnišķīgā Dienvidu Krusta zvaigznāja, mēs lūdzamies. Šodien es lūdzos par jums un par visiem pasaules jauniešiem. Lai jūs iedvesmo jūsu svēto aizbildņu piemērs! Pieņemiet savā sirdī un prātā Svētā Gara daudzveidīgās dāvanas! Iepazīstiet Svētā Gara spēku savā dzīvē un noticiet tam!
Aizvakar mēs pārrunājām Dieva radītās pasaules vienotību un harmoniju un mūsu vietu tajā, atcerējāmies, kā caur lielo kristības dāvanu mēs, pēc Dieva līdzības radītie, piedzimām no jauna, kļuvām par Dieva pieņemtajiem bērniem, par jaunu radību. Un nu kā Kristus Gaismas bērni, ko simbolizē aizdegtās sveces jūsu rokās, liecinām pasaulē par gaismu, kuras mirdzumu tumsai neuzvarēt (sal. Jņ 1,5).
Šonakt mēs koncentrējam savu uzmanību galvenokārt uz to, kā kļūt par lieciniekiem. Mums jāsaprot Svētais Gars kā viena no Trīsvienības personām un jāiepazīst Viņa dzīvinošā klātbūtne savā dzīvē. To nav viegli saprast. Patiesi, jau tas, cik daudzveidīgi Svētais Gars attēlots Svētajos Rakstos – kā vējš, kā liesma, kā dvesma – atspoguļo, cik grūti Viņu skaidri izprast. Bet mēs zinām, ka tas ir Svētais Gars, kurš, kaut neredzams un kluss, virza un apskaidro mūsu liecību par Jēzu Kristu.
Jūs jau labi zināt, ka mēs kā kristieši sniedzam savu liecību pasaulei, kura daudzos veidos ir trausla. Dieva radības vienotību vājina ievainojumi, kurus padziļina sociālo attiecību krahs vai cilvēka gara iznīcināšana ekspluatācijas un izmantošanas dēļ. Patiesi, mūsdienu sabiedrību ir sadrumstalojis tuvredzīgais domāšanas veids, jo tas ignorē patiesības – patiesības par Dievu un par mums pašiem – horizontu. Savā būtībā relatīvisms neredz realitāti kopumā. Tas ignorē pamatprincipus, kuri ļautu mums dzīvot un attīstīties vienotībā, kārtībā un harmonijā.
Kādu atbildi mēs kā Kristus liecinieki varam sniegt sadalītajai un sadrumstalotajai sabiedrībai? Kā lai mēs piedāvājam cerību uz mieru, dziedināšanu un harmoniju šim konfliktu, ciešanu un saspīlējuma „krustaceļam”, kuru esam izvēlējušies iet ar Pasaules Jauniešu dienu krustu? Vienotība un samierināšanās nevar tikt panākta tikai mūsu pašu spēkiem. Dievs ir radījis mūs vienu otram (sal. Rad 2,24), un tikai Dievā un Viņa Baznīcā mēs atradīsim vienotību, kuru meklējam. Tomēr gan personiskās, gan sociālās nepilnības un vilšanās mums reizēm liek izjust kārdinājumu mākslīgi veidot „ideālu” sabiedrību. Šis kārdinājums nav nekas jauns. Baznīcas vēsturē ir vairāki piemēri, kad cilvēki vēlas pārvarēt cilvēcisko vājumu vai neveiksmes, lai radītu nevainojamu vienību, garīgu utopiju.
Šādi mēģinājumi veidot vienotību patiesībā to grauj! Svētā Gara šķiršana no Kristus Baznīcas institucionālās struktūras kompromitē kristīgās kopienas vienotību, kura ir Gara dāvana. Tas nodod Baznīcas kā Svētā Gara mājokļa būtību (sal. 1 Kor 3,16). Tas ir Svētais Gars, kurš vada Baznīcu pilnīgās patiesības ceļā un apvieno to kopībā un kalpošanā (sal. Lumen Gentium, 4). Diemžēl pastāv kārdinājums iet pašam savu ceļu. Daži attēlo savu vietējo kopienu kā kaut ko nošķirtu no tā sauktās vispārējās Baznīcas un runā par šo veidojumu kā par elastīgu un atvērtu Svētajam Garam, savukārt Baznīca, pēc viņu domām, esot „stīva” un to Svētais Gars esot pametis.
Baznīcas būtība ir vienotība (sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 813); tā ir dāvana, kura mums jāatzīst un jālolo. Šodien lūgsim apņēmību uzturēt vienotību un veicināsim to, pretojoties jebkuram kārdinājumam aiziet! Jo mēs varam piedāvāt pasaulei tieši vispusīgumu, plašo redzējumu, ko paver mūsu ticība un kas ir stingrs, bet atvērts, noturīgs, bet dinamisks, patiess, bet pastāvīgi atklāsmē augošs. Dārgie jaunieši, vai tad ne ticības dēļ jūsu draugi grūtībās vai dzīves jēgas meklējumos vērsās tieši pie jums? Esiet uzmanīgi! Ieklausieties! Vai caur mūsdienu pasaulē valdošajām nesaskaņām un nevienprātību jūs spējat saklausīt harmonisko cilvēces balsi? Gan no pamesta bērna Darfūras bēgļu nometnē, gan no problēmu pārņemta pusaudža vai raižu māktiem vecākiem lielo pilsētu priekšpilsētās, gan, pat šobrīd, iespējams, no jūsu pašu sirds dziļumiem atskan viens un tas pats lūgums pēc atzinības, pēc piederības sajūtas un vienotības. Kurš apmierinās šo būtisko cilvēka vēlmi pēc vienotības, pēc iekļaušanās kopienā, pēc atjaunotnes, pēc patiesības atklāšanas? Svētais Gars! Rast piepildījumu Kristus darbam – tas ir Svēta Gara uzdevums. Bagātināti ar Svētā Gara dāvanām, jūs spējat pārkāpt sadrumstalotības robežu, pacelties pāri gaistošajam, pāri tukšai utopijai, lai piedāvātu kristīgās liecības noteiktību un pastāvību!
Draugi, ticības apliecinājumā mēs sakām: “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju”. „Gars Radītājs” ir Dieva spēks, kurš dod dzīvību visai radībai un ir jaunas un bagātīgas dzīves avots Kristū. Svētais Gars spēcina Baznīcu, lai tā saglabātu vienotību ar Kungu un uzticību apustuliskajai tradīcijai. Viņš ir iedvesmojis Svētos Rakstus un vada Dieva tautu patiesības pilnībā (sal. Jņ16,13). Visās šajās darbības izpausmēs Svētais Gars ir „dzīvības devējs”, ievedot mūs pašā Dieva Sirdī. Tādējādi, jo vairāk mēs ļaujam Garam sevi vadīt, jo vairāk pārveidojamies Kristū un jo dziļāk iekļaujamies Trīsvienīgā Dieva dzīvē.
Šī piedalīšanās Dieva dabā (sal. 2 Pēt 1,4) notiek, atklājoties mūsu ikdienas dzīves brīžos, kuros Viņš vienmēr ir klātesošs (sal. Bar 3,38). Tomēr ir brīži, kad mēs pakļaujamies kārdinājumam rast zināmu piepildījumu ārpus Dieva. Jēzus pats jautāja divpadsmit mācekļiem: „Vai arī jūs gribat aiziet? ” Iespējams, šāda atsvešināšanās iespēja piedāvā brīvības ilūziju. Bet kur tā noved? Pie kā lai mēs ejam? Jo savā sirdī mēs apzināmies, ka Kristum ir “mūžīgās dzīvības vārdi” (Jņ 6,67-68). Novēršanās no Viņa ir tikai veltīgs mēģinājums aizbēgt no sevis (sal. Sv. Augustīns, Atzīšanās VIII, 7). Dievs ir kopā ar mums dzīves realitātē, nevis fantāzijās! Mēs tiecamies pēc apskāviena, nevis pēc bēgšanas no Viņa! Tātad Svētais Gars maigi, bet noteikti ved mūs atpakaļ pie īstā, ilgstošā un patiesā. Tas ir Svētais Gars, kurš ved mūs atpakaļ uz komūniju ar Svēto Trīsvienību!
Svētais Gars savā ziņa ir mīklainākā Vissvētākās Trīsvienības persona. Skaidra apjausma par Svēto Garu, šķiet, sniedzas ārpus mūsu sapratnes robežām. Kad es vēl biju mazs zēns, mani vecāki, tāpat kā jūsējie, mācīja man Krusta zīmi. Tā es drīz sapratu, ka ir viens Dievs trijās Personās un ka Vissvētākā Trīsvienība ir mūsu kristīgās ticības un dzīves centrs. Pieaugot man radās izpratne par Dievu Tēvu un Dievu Dēlu (šo dievišķo Personu vārdi paši par sevi jau kaut ko liecina), bet mana sapratne par Trīsvienības trešo personu palika nepilnīga. Tādēļ kā jauns priesteris, mācot teoloģiju, es nolēmu studēt izcilāko Gara liecinieku Baznīcas vēsturē darbus un starp citiem autoriem izvēlējos svēto Augustīnu.
Augustīna izpratne un viņa uzskati par Svēto Garu ir attīstījušies pakāpeniski. Savā jaunībā viņš bija sekojis maniheismam – mācībai, kas bija viens no mēģinājumiem (par kuriem šajā uzrunā jau ieminējos agrāk) radīt jaunu garīgu utopiju, radikāli atdalot garīgās lietas no materiālajām. Tādēļ viņš sākumā ar aizdomām izturējās pret kristietības mācīto patiesību, ka Dievs kļuvis cilvēks. Bet viņa pieredze par Dieva mīlestības klātbūtni Baznīcā iedvesmoja viņu pētīt tās pirmsākumu Trīsvienīgā Dieva dzīvē un noveda pie trim detalizētām atklāsmēm par Svēto Garu kā vienotības saikni Vissvētākajā Trīsvienībā: vienotību kā komūniju, vienotību kā nebeidzamu mīlestību un vienotību kā dāvāšanu un dāvanu. Šīs trīs atklāsmes nav tikai teoloģiskas, tās palīdz arī saprast, kā darbojas Svētais Gars. Pasaulē gan indivīds, gan sabiedrība kopumā cieš no vienotības un saliedētības trūkuma, tāpēc šo atklāsmju pieņemšana palīdzēs mums saglabāt saskaņu ar Garu, kā arī paplašināt savus priekšstatus par to, ko mums kā kristietības lieciniekiem būtu jādara.
Tāpēc ar Augustīna palīdzību mēģināsim ilustrēt kaut ko no Svētā Gara darbības. Augustīns uzsver, ka jau pats apzīmējums „Svētais” un „Gars” pauž dievišķīgo Dievā, citiem vārdiem sakot, to, kas ir kopīgs Tēvam un Dēlam – Viņu komūniju. Tātad, ja Svēto Garu raksturo tas, ka Viņš vieno Tēvu un Dēlu, tad Augustīns secina, ka Svētā Gara īpašā iezīme ir vienotība. Tā ir darbīga kopības vienotība: personu vienotība, kas atrodas pastāvīgās dāvāšanas attiecībās, kur Tēvs un Dēls dāvā sevi viens otram. Es domāju, nav grūti atskārst, cik labi tas izskaidro Svēto Garu kā vienotību, kā komūniju. Īsta vienotība nevar tikt dibināta uz attiecībām, kurās otrai personai tiek liegta līdzvērtīga cieņa. Vienotība nav arī vienkārša piederība kādai grupai, caur kuru mēs cenšamies sevi „identificēt”. Patiesībā tikai „komūnijas dzīvē” tiek saglabāta vienotība un ir rodams cilvēka identitātes piepildījums: mēs atzīstam vispārēju nepieciešamību pēc Dieva, mēs atsaucamies uz Svētā Gara vienojošo klātbūtni un dāvājam sevi otram caur kalpošanu.
Augustīna otrā atklāsme – Svētais Gars kā pastāvīga mīlestība – izriet no Jāņa pirmās vēstules studijām. Jānis mums apgalvo, ka „Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,16). Augustīnu šie vārdi ir uzvedinājuši uz domām, ka, attiecināti uz visu Vissvētāko Trīsvienību, tie skaidri raksturo sevišķu Svētā Gara iezīmi. Domājot par mīlestības noturīgo dabu: „Kas vien paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā,” (turpat) – Augustīns izbrīnā vaicā, vai tā ir pati mīlestība vai arī Svētais Gars, kas dāvā tai pastāvību. Viņš nonāk pie šāda secinājuma: „Svētais Gars liek mums palikt Dievā un Dievam mūsos; bet tā ir mīlestība, kas to veic. Tāpēc Gars ir Dievs kā mīlestība!” (ParTrīsvienību, 15.17.31) Tas ir brīnišķīgs izskaidrojums: Dievs dalās ar sevi kā mīlestību Svētajā Garā. Kādus vēl secinājumus var izdarīt no šīs atklāsmes? Mīlestība ir Svētā Gara klātbūtnes zīme! Idejas vai ierosmes, kurām trūkst mīlestības – pat ja tās šķiet ļoti mūsdienīgas vai absolūti kompetentas – nevar būt nākušas „no Gara”. Turklāt mīlestība ir īpaša, jo tā nebūt nav piekāpīga vai mainīga, gluži otrādi, tai ir jāveic noteikts uzdevums vai jāsasniedz mērķis – un jāpastāv, jo mīlestība ir noturīga. Vēlreiz, dārgie draugi, ļaujiet uzsvērt to, cik daudz Svētais Gars dāvā pasaulei: mīlestību, kura izkliedē šaubas; mīlestību, kura cīnās ar bailēm un nodevību; mīlestību, kura ietver sevī mūžību; īstu mīlestību, kura iesaista arī mūs noturīgā vienotībā!
Trešo atklāsmi – Svētais Gars kā dāvana – Augustīns ieguva, meditējot par Evaņģēlija fragmentu, kuru mēs visi labi zinām un mīlam, proti, par Kristus sarunu ar samarieti pie akas. Šeit Jēzus atklāj sevi kā dzīvības ūdens devēju (sal. Jņ 4,10), kas vēlāk tiek skaidrots kā Svētais Gars (Jņ 7,39; 1 Kor 12,13). Gars ir „Dieva dāvana” (Jņ 4,10), „ūdens avots” (Jņ 4,14), kurš patiesi remdē vislielākās slāpes un ved cilvēku pie Tēva. Pēc šī novērojuma Augustīns secina, ka Svētais Gars izpaužas kā Dieva dalīšanās ar mums, pasniedzot sevi kā dāvanu (Par Trīsvienību, 15,18,32). Draugi, arī šeit mēs atkal atklājam Trīsvienību darbībā: Svētais Gars ir Dievs, kas nerimstoši sevi dāvā: būdams kā mūžam neizsīkstošs avots, Viņš „izlej” sevi pašu. Skatoties uz šo nebeidzamo dāvanu, mēs redzam, cik ierobežots ir viss iznīcīgais, visas patērētāju sabiedrības iegribas. Mēs sākam saprast, kādēļ nemitīgā tiekšanās pēc visa jaunā atstāj mūs neapmierinātus un alkstošus. Vai tad mēs nemeklējam mūžīgu dāvanu – avotu, kas nekad neizžūst? Kopā ar samariešu sievieti lūgsim: dod man šo ūdeni, kuru dzerot vairs neslāps nekad (sal. Jņ. 4,15)
Dārgie jaunieši, mēs redzējām, ka Svētais Gars rada brīnišķīgu kopību starp tiem, kas tic Kristum. Uzticīgs savai dāvātāja un dāvanas dabai, Viņš pat tagad darbojas caur ikvienu no mums. Svētā Augustīna atziņu iedvesmoti, ļaujiet vienojošajai mīlestībai kļūt par jūsu mērauklu, pastāvīgajai mīlestībai – par jūsu izaicinājumu, pašatdevīgajai mīlestībai – par jūsu misiju!
Rīt Svētā Gara dāvanas tiks piešķirtas mūsu Iestiprināšanas sakramenta kandidātiem. Es lūgšu: „Dod viņiem gudrības un saprāta garu, spriešanas un drosmes garu, zināšanu un dievbijības garu (…) un piepildi tos ar bijāšanas un godbijības garu!” Šīs Gara dāvanas (un ikviena no tām, kā mums atgādina sv. Francis no Sales, ir ceļš uz līdzdalību vienotā mīlestībā ar Dievu) nav nedz balva, ne atlīdzība. Tās tiek piešķirtas par brīvu (1 Kor 12,11), un tās no saņēmēja pieprasa viennozīmīgu atbildi: piekrišanu. Šeit mums atklājas daļa no dziļā noslēpuma, ko nozīmē būt kristietim, proti, tas, ka mūsu ticība nesastāv no tā, ko mēs darām, bet gan no tā, ko saņemam. Galu galā, daudzi dāsni cilvēki, kuri nav kristieši, var sasniegt ievērojami vairāk nekā mēs. Draugi, vai jūs piekrītat tam, ka tiekat aicināti Dieva Trīsvienīgajā dzīvē? Vai jūs piekrītat tam, ka tiekat aicināti Viņa mīlestības komūnijā?
Gara dāvanas darbojas mūsos, vadot mūsu liecību un padarot to saprotamu. Virzot uz vienotību, Gara dāvanas mūs saista ar visu Kristus Miesu (sal. Lumen Gentium, 11) un liek mums rīkoties tā, lai celtu Baznīcu un labāk kalpotu pasaulei (sal. Ef 4,13). Tās aicina uz aktīvu un dzīvespriecīgu iesaistīšanos Baznīcas dzīvē, līdzdalību draudzēs un ekleziālajās kustībās, svētdienas skolas nodarbībās, universitāšu kapelānu kustībā un citās katoļu organizācijās. Jā, Baznīcai ir jāaug vienotībā, jākļūst stiprai svētumā, jāatjaunojas (Lumen Gentium, 4). Bet pēc kādiem kritērijiem? Svētā Gara kritērijiem! Vērsieties pie Viņa, dārgie jaunieši, un jūs izpratīsiet atjaunotnes patieso nozīmi!
Šonakt, kad esam sapulcējušies zem brīnišķīgajām nakts debesīm, mūsu sirds un prāts ir piepildīts ar pateicību Dievam par ticību Trīsvienībai. Mēs pieminam mūsu vecākus un vecvecākus, kuri bija kopā ar mums, kad mēs kā bērni spērām pirmos soļus savā ticības svētceļojumā. Tagad, pēc daudziem gadiem, jūs, jaunieši, esat kopā ar Svētā Pētera pēcteci. Esmu patiesi priecīgs būt kopā ar jums. Piesauksim Svēto Garu, jo Viņš ir Dieva darbu „amatnieks” (Katoļu Baznīcaskatehisms, 741). Ļaujiet Viņa dāvanām sevi pārveidot! Kā Baznīca ir kopā ar visu cilvēci, tā arī jūs tiekat aicināti izmantot Gara dāvanas savas ikdienas dzīves kāpumos un kritumos. Ļaujiet savai ticībai nobriest, kamēr jūs nododaties studijām, darbam, sportam, mūzikai un mākslai! Aplieciniet savu ticību lūgšanā, uzturiet to ar sakramentiem un padariet to par savu iedvesmas avotu, lai tā palīdzētu tiem, kas ir ap jums! Galu galā, dzīve nav uzkrāšana, un tā ir kas vairāk par panākumiem. Būt patiesi dzīvam nozīmē ļaut sevi pārveidot iekšēji, ļaut sevi atvērt Dieva mīlestības enerģijai. Pieņemot Svētā Gara spēku, jūs varat pārveidot savu ģimeni, tautu un visu sabiedrību. Ļaujiet brīvi izpausties savām dāvanām! Lai gudrība, drosme, godbijība un cieņa kļūst par jūsu diženuma pazīmēm!
