Covid-19 dēļ ieviestie ierobežojumi, kuri visā sabiedrībā tika uztverti ar dažādām emocijām, lēnām tiek atcelti. Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī šoreiz varam lasīt rakstu par to, kā un vai šai laikā tika ierobežotas arī ticīgo tiesības.
Visu reliģiju pārstāvji pandēmijas dēļ nonākuši iepriekš nebijušā situācijā. Monoteisko reliģiju ticīgie iepriekšējos divus gadus nespēja svinēt savās kopienās lielākos aprīļa svētkus: jūdu Pashu, katoliskās un pareizticīgās Lieldienas, Ramadānu.
To nepieļāva valdību noteikumi lipīgā vīrusa izplates mazināšanai. Aizliegums svinēt kulta vietās ir viens no piemēriem pie visādiem cilvēktiesību un civilās brīvības ierobežojumiem, kuru mērķis ar fizisku distancēšanos aizkavēt infekciju. Kopš Berlīnes mūra krišanas Eiropā reliģiskā brīvība vai citas pamattiesības reti vai nemaz netika ierobežotas. Tās ir pamatā demokrātijai un likuma varai.
Pandēmija izraisījusi saslimšanu un nāvi daudziem. Fiziskās saskarsmes un tuvības ierobežošana izrādījusies vienīgais efektīvais risinājums, kad līdz minimumam samazināta jebkāda nebūtiska darbība: tirdzniecība, kultūras un sporta aktivitāte, sapulces un privātas svinības.
Tas viss ierobežojis pamattiesības, kādas izteiktas valsts un starptautiskos likumos, arī tiesības uz reliģijas brīvību paust savus reliģiskos uzskatus kopienā, publiskā veidā, dievkalpojumos, mācīšanā, praksē un rituālos. Inficēšanās var notikt arī liturģiskās svinēšanas ietvaros, kad ar žestiem, saskarsmi un tuvību neīstenojas drošības pasākumi. Ja arī dievnamu varētu individuāli apmeklēt (kā muzeju vai grāmatu veikalu), savādāk ir ar līdzdalību kopienas liturģijā.
Dažas tiesības, piemēram, sirdsapziņas vai uzskatu brīvība, nav atkarīgi no sociālās saskarsmes; citas, piemēram, reliģijas vai biedrošanās brīvība cieši saistīti ar kopienu. Šīs tiesības īpaši iespaido publisko attiecību mazināšanas mēri.
Sabiedrības veselība ir viens no iemesliem reliģiskās brīvības ierobežošanā (Eiropas cilvēktiesību konvencijas 9. artikuls). Ja valsts izsludina ārkārtas situāciju, tad šī konvencija pieļauj pamattiesību ierobežošanu. Tātad, no cilvēktiesību perspektīvas pandēmijas ierobežojumi ir likumīgi un pieņemami. No reliģiskā viedokļa ļoti svarīgi aizsargāt vājos un trauslos, un šo vajadzību jālīdzsvaro ar vajadzību pēc kopienas. Pieņemtie mēri domāti tam, lai nosargātu ticīgo un pārējo sabiedrības locekļu dzīvību. Tāpēc pat dievkalpojumu aizliegumi normāli nav jāsaprot kā reliģiska diskriminācija vai pat vajāšanas.
Tomēr visiem pamattiesību ierobežojumiem jābūt juridiski pamatotiem, saprātīgiem un vispārīgi atbilstošiem, paredzētiem mērķiem. Juristi un reliģisko kopienu pārstāvji nav vienmēr pārliecināti par ierobežojumu atbilstības mēru. Amatpersonas lēmumus pieņēma diezgan ātri un sabiedrība ne uzreiz aptvēra, ka ierobežojumi galvenokārt domāti cilvēka dzīvību aizsardzībai, nevis citu politisku nolūku labā. Ja arī demokrātijā vienmēr nākas cieši uzraudzīt valdības darbību, īpaši, kad ierobežotas pamattiesības; liekas, ka šīs pandēmijas dēļ nevajadzētu iestāties par patvaļīgu „civilo nepaklausību.”
Cilvēka cieņa ir vērtīga tāpat, kā cilvēka dzīvība un cilvēkiem vajag sociālo saskarsmi, tāpēc vēl var būt šaubas par ierobežotības mēru likumību un atbilstību. Juridiska aizsardzība arī atbilst pamattiesībām.
Vispār ar pacietību un labu gribu būtu reālistiski jāizvērtē aizsardzības normas pasargāšanai no infekcijas. Būtu bezatbildīgi mazvērtēt veselības amatpersonu ieteikumus. Būtiski, lai valdības ieviestu tādus mērus, kuri ļautu ticīgiem piedalīties dievkalpojumos drošos apstākļos. Reliģisko kopienu garīgās vajadzības jāņem vērā, jo to vērtības nodrošina sociālo stabilitāti. Dievnams kā tāds nekad nav noslēdzams, un svarīgi nodrošināt, lai kults un pastorālā darbība nekad pilnībā nemitētos.
Pandēmijas laikā pārsvarā esam iestājušies par cilvēka dzīvību, taču lai nepaliek novārtā pārdabiskā dzīvība. Dvēseles „drošības” dēļ, kā māca Jēzus, dažkārt nākas upurēt fizisko drošību. Kristīgā apdomība katru dabisko mērķi pakļauj pārdabiskās dzīves mērķim.
Ticīgajiem ir tiesības pieņemt sakramentus, lai tajos tie saņemtu Dieva žēlsirdību, gūtu mierinājumu, pārdabisku spēku. Euharistija aizvien paliek kristīgās dzīves „avots un kalngals” (KBK, 1324).
Pārdabiskās dzīves labā nācies apdomīgi izvērtēt robežas attiecībā uz fizisko veselību. Ja arī joprojām nākas ieturēt distanci dievkalpojuma laikā, tomēr Mise un sakramentālā dzīve lai nepaliek novārtā. Tieši pretēji, laiks pienācis vēl vairāk novērtēt liturģijas, sakramentu, Svētās Mises nozīmi, īpaši no individuālo nodomu viedokļa.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 4 (397) 2022. gada 13. februāris; Foto: KatolisTV
