Pāvests Francisks un viņa ierosmes ir gan slavēti, gan pelti, taču tās neatstāj vienaldzīgu. Kristus dibinātā Baznīca ir ceļā uz debesu Jeruzalemi jau 2000 gadu, šajā svētceļojumā tā ir piedzīvojusi ne vienu vien pārmaiņu un katrā laikposmā jaunais ir sastapis pretestību, jo vecais ir pierasts un ērts. Savulaik pāvests ar encikliku “Amoris Laetitia” mudināja citām acīm uzlūkot laulāto mīlestības skaistumu un sastapās ne tikai ar lielu pretestību, bet arī izpratni un pieņemšanu. Šobrīd katoliskajā pasaulē un ne tikai, daudz diskusiju izraisījis pāvesta rosinātais Sinodālais ceļš, lai atjaunotu Baznīcas pirmās mīlestības laiku – tās pirmsākumos bijušo brāļu un māsu kopību, kurā centrālo vietu ieņem kopīgā iešana pie Kunga. Tas ir nepierasts un jauns skatījums uz Kristus un Baznīcas – Viņa līgavas mīlestību un tās ceļu.
Franciska redzējumā par šo ceļu izzūd striktais dalījums pēc kārtām un amatiem ar atbilstošajiem noteikumiem un pienākumiem, kuru līkločos ticīgajiem lajiem ilgu laiku bija ierādīta pasīva klausītāja un izpildītāja loma. Daudzus gadsimtus Baznīca pievērsa uzmanību galvenokārt nākamajām lietām, kas piepildīsies jau pēc Kristus otrās atnākšanas un akcentēja cilvēka niecību, grēcīgumu, kā arī dažkārt visai agresīvas askēzes prakses, bet pašreizējais pāvests cenšas atjaunot Baznīcu kā Kristus Mistisko Miesu, kurai pieder gan garīdznieki, gan laji un konsekrētie, gan ģimenes cilvēki un vientuļie. Šī kopīgā ceļa pieredzes apzināšana notiek katoļu draudzēs visā pasaulē jau kopš 2021. gada oktobra un arī Rīgas Svētā Jēkaba draudze laikposmā no 2021. gada oktobra līdz šā gada aprīlim organizēja vairākas tikšanās, kurās draudzes brāļi un māsas izsacīja savu viedokli par draudzes dzīvi un savu vietu Baznīcā.
Lai iepazītos ar šajās tikšanās reizēs gūtajām atziņām, pēc Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča ielūguma maijā Rīgā viesojās Bīskapu sinodes ģenerālsekretārs, atbildīgais par Sinodālā ceļa norisēm visā pasaulē, kardināls Mario Grehs. 15. maijā kardināls vizītes ietvaros pl. 11 svinēja Svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, kurā koncelebrēja Z. Stankevičs, apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Petars Rajičs, Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, Latvijas bīskapi un priesteri.
Svētās Mises ievadā uzrunu sacīja draudzes administrators Pauls Kļaviņš, iepazīstinot draudzi ar viesi un norādot, ka ar šo vizīti esam privileģēti, un pateicās kustības “Pro Sanctitate” māsām, kuras ir no Maltas, kas ir arī kardināla dzimtā zeme un kur viņš kalpojis kā bīskaps. Savā uzrunā P. Kļaviņš norādīja uz tādām būtiskām Sinodālā ceļa iezīmēm, kā kopība, līdzdalība un misija un atzina, ka katedrāles kopiena ir sagatavojusies šim ceļam ar Dieva Vārdu un draudzē bijušas vairākas tikšanās ar ieklausīšanos un dalīšanos. Viņš atzina, ka kopā ar draudzi ir pateicīgs par šo pieredzi – kā uzticīgā Dieva tauta svētceļo cauri vēsturei un pieminēja, ka mēs svinam Sinodālo ceļu kopā ar Jēzu Kristu un visu katolisko Baznīcu.
Jāatzīmē, ka kardināls Svēto Misi svinēja itāļu valodā, draudzei atbildot latviski un daiļskanīgās, svešās valodas klātbūtne dievkalpojuma uztveri netraucēja un visi Mises dalībnieki it kā atgriezās laikā pirms valodu sajaukšanas pie Bābeles torņa, kad bija viena valoda, kuru saprata visi. M. Greha homīlija rosināja uzlūkot pierastus un it kā zināmus Svēto Rakstu tekstus no cita skatpunkta. Iesākot uzrunu, kardināls atzīmēja, ka, kaut nerunājam vienā valodā, mums ir kopīga valoda – visi esam Kunga Jēzus Kristus mācekļi. Pārdomājot dienas lasījumus, kardināls īpašu uzmanību pievērsa Jāņa Atklāsmes grāmatas tekstam, kurā sacīts, ka Dievs noslaucīs visas asaras (sal. Atkl 21, 4). Kardināls minēja tos daudzos, kuru asaras joprojām neviens nav noslaucījis un kuras bieži redz tikai pats Kungs. Ir daudzi, kuri raud klusumā, raud vieni paši. Ģimenēs ir vecāki, kuri raud par saviem bērniem, raud bērni par saviem vecākiem, kuru vairs nav, sacīja kardināls. Kardināls arī uzdeva jautājumu – cik gan daudz asaru un ciešanu ir sabiedrībā? Cik asaru izraisa netaisnība pret tuvākajiem? Ir cilvēki, kuri raud, jo ir konflikti, un ir tie, kuri raud mūsu pašu baznīcu draudzēs – raud tādēļ, ka nejūtas iekļauti kopībā, ka neesam pietiekami pacietīgi, lai viņus paciestu un pavadītu ceļā, kuru viņi nevar iet vienā solī ar pārējiem. Raud, jo jūtas tā, it kā viņiem šeit nebūtu vietas.
“Tās bija skumjas, ko es jūtu šorīt,” atzina kardināls. Viņš atgādināja Svētā Tēva vārdus, ka Baznīcai jābūt kā karalauka hospitālim, kurā Baznīcas uzdevums ir noslaucīt asaras ikvienai sievietei un vīrietim. Diemžēl ir daudz tādu, kuri mūsdienās pazaudējuši cerību un tāpēc raud. Bet Baznīcai, kardināls uzsvēra, ir sūtība noslaucīt asaras un dot cerību. Šie kardināla vārdi piešķir zināmajam Atklāsmes grāmatas tekstam jaunu jēgu – tie esam mēs, ar kuru rokām Dievs noslauka asaras jau šodien. Viņa atnākšana un atklāšanās notiek katrā brīdī, kad kāds ierauga sava tuvākā ciešanas, vajadzības un palīdz viņam piecelties Šie augstā viesa vārdi aktualizē mūžseno Rakstos uzdoto jautājumu – kurš ir mans tuvākais?
Pievēršoties dienas pirmajam lasījumam no Apustuļu darbiem, M. Grehs atzīmēja, ka tas ir uzdevums, kāds bija jau pirmbaznīcai Pāvila un Barnabas laikā. Tie devās no vienas baznīcas uz otru, lai pavadītu kristiešus draudzēs un noslaucītu ikvienu asaru. Viņi centās cilvēku pacelt, sludinot Dieva Vārdu un organizējot draudzi – ieceļot tai vecākos – prezbiterus. Baznīca, kas ir ceļā – sinodālā baznīca- iet šo ceļu, sludinot Dieva Vārdu un paceļot ikvienu dvēseli uz augšu. Baznīca ir sinode – kopā iešana –, kurā tiek uzklausīts ikviens Dieva tautas loceklis, lai saprastu, kādā veidā tā var noslaucīt viņa asaru. Ja kāds neieklausās savā Dieva tautā, tad viņš nezina, kurš cieš, kurš raud un pats galvenais – nezina, kādas rūpes nepieciešamas, lai palīdzētu un celtu uz augšu, atgādināja kardināls. Tādēļ šī sinode ir kopā iešanas ceļš – tā ir došanās ceļā un iešana kopā. Kardināla vārdi būs ļoti saprotami tiem, kas gājuši svētceļojumos kājām, jo distances sekmīga pabeigšana iespējama tikai rūpējoties vienam par otru un atbalstot vājākos. Pievēršoties Evaņģēlijam, kardināls norādīja, ka tajā varam saskatīt atslēgu, kā izprast šo procesu – jo tas ir ne tikai Pāvils, kurš māca mīlēt, bet tas ir Evaņģēlijā ietvertais Mīlestības bauslis, kā dot savu piemēru, sniedzot mīlestību un rūpes otram cilvēkam.
Uzrunu kardināls noslēdza ar novēlējumu, lai tā būtu mīlestība, kas palīdzētu, virzītu uz priekšu Dieva tautu iet sinodālo ceļu. Kur ir žēlsirdīga mīlestība, tur ir kopība, kur ir kopība, tur ir vieta ikvienam, un tad varam doties piepildīt kopīgo sūtību – rūpēties, gādāt un noslaucīt asaras ikvienam. Ar Sinodālo ceļu Baznīca vēlas, lai tiku īstenots cilvēcīgs Baznīcas pavasaris.
Svētās Mises noslēgumā pateicības vārdus viesim sacīja Z. Stankevičs, atgādinot par pāvesta pievērsto uzmanību perifērijām, un atzina, ka Latvija ir gan Eiropas Savienības perifērija, gan katoliskās pasaules perifērija, un kardināla vizīte norāda, ka Baznīcas vadība ir ieinteresēta katoliskās pasaules un nekatoliskās pasaules saskarsmes zonā. Arhibīskaps pateicās par pāvesta vārdu aktualizāciju – arī viņam tuva ir atziņa par Baznīcu kā karalauka slimnīcu – un atsaucās uz kardināla homīlijā ietverto papildinājumu – ka tajā ir vieta katram. Arhibīskaps kardināla atziņai pievienoja jautājumu – vai esam pietiekami atvērti, pretimnākoši, lai katrs var atrast savu kalpošanas veidu Baznīcā?
Pēc Svētās Mises viesi sveica Jēkaba katedrāles draudze un svinības noslēdzās ar agapi Kūrijas dārzā. Jāteic, ka kardināls ar savu dzīvesprieku un labestību bija atvedis līdz dzimtās Maltas silto klimatu, tikšanās noritēja brīvā un nesaspringtā gaisotnē, un, iespējams, ka dažs draudzes loceklis bija pārsteigts par viņa nepiespiesto un draudzīgo izturēšanos. Taču arī šāda nepierasta izturēšanas veida pieņemšana nozīmē ceļu – ārā no mūsu priekštatiem un stereotipiem par Baznīcu un tai piederošo dažādu kārtu ticīgajiem
Stella Jurgena; Foto: kustība “Pro Sanctitate”
