Baznīcu nakts Latvijā jau kļuvusi par spēcīgu kultūras tradīciju un arī šogad durvis apmeklētājiem vēra vairāk kā 100 baznīcas. Ja pagājušajā gadā pasākums noritēja pandēmijas zīmē, tad šogad atvieglojumu par tās atkāpšanos aizēno karš Ukrainā. Notikums, kas dziļi skar katru cilvēku ar dzīvu sirdsapziņu un ir radis atbalsi arī Baznīcu nakts norisēs.
Arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle uzdrošinājās vērt savas durvis apmeklētājiem, kaut šobrīd izskatās kā princese, kas smaida tikai ar vienu aci – dievnamā notiek remonts un viena tā puse ir aizsegta. Taču remonta zonu sedzošo aizkaru pasākuma laikā sedza gleznotājas Ilzes Pauliņas darbi, kurus raksturo spēcīgs sakrāls vēstījums un grezna, spoža, ļoti bagāta krāsu gamma un faktūras.
Baznīcu nakti Jēkaba katedrālē ievadīja Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna, kurā viņš norādīja uz šī defekta pārvēršanu par efektu – kaut baznīcā notiek rekonstrukcija, remontdarbu aizklātne ir pārvēsta par mākslinieces gleznu mājvietu. Arhibīskaps sacīja, ka I. Pauliņas darbi ir iespēja piedzīvot dievišķā klātbūtni jeb “sacrum”, kas atbilst Baznīcu nakts idejai – katrs cilvēks, arī tāds, kas nav baznīcā gājējs, var ienākt, ieraudzīt, kas te ir, un caur slavēšanu, gleznām, kādu piedzīvotu klusuma brīdi atrasties Dievišķā klātbūtnē, kurš mājo tabernākulā.
Arī svētgleznas ir kā ikonas, atzina arhibīskaps, kā logs uz dievišķo pasauli, neredzamās realitātes zīme, kas to padara to klātesošu. Līdzīgi notiek ar sakrālo mūziku – tā, savukārt, caur skaņu un tajā ietverto harmoniju ir dievišķās pasaules klātbūtnes zīme.
Pēc arhibīskapa uzrunas aktrise un draudzes locekle Olga Dreģe iepazīstināja klātesošos ar mākslinieci, viņas darbiem un katedrālē izstādīto 10 gleznu kolekciju “Augšāmcelšanās”, kur pie katras gleznas lasāms īss apraksts par mākslinieces domām un jūtām, radot šos darbus.
I. Pauliņa ir dzimusi Tukumā, arī šobrīd dzīvo un strādā šajā Latvijas mazpilsētā, bet viņas darbi pazīstami visā Latvijā, kā arī ārzemēs. Izglītību guvusi Latvijas Mākslas akadēmijā, taču to papildinājusi ar gara izglītošanu Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Tuvums dievišķajai pasaulei un ilgas tajā ieaicināt līdzcilvēkus caurstrāvo visu mākslinieces dzīvi un darbību. Viņa radījusi ne tikai gleznas, bet arī liela apjoma gleznojumus un Krustaceļa ainas Tukuma, Kalnciema un Skaistkalnes katoļu baznīcā, kā arī Rīgas Garīgā semināra kapelā.
Katedrālē izvietotās gleznas satur vienlaikus sāpīgu un gaišu vēstījumu par ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Lai gūtu ieskatu katedrālē skatāmajos darbos, šoreiz pieskarsimies tikai dažu gleznu pasaulei, kuras satur katram cilvēkam šobrīd būtisku vēstījumu.
Baznīcas priekšnamā ienācēju sagaidīja glezna “Bille”, kas ir mākslinieces stāsts par tumšām bailēm ar sudraba atblāzmu – viņa šādi izstāstījusi savu sapni, kurš bērnībā bieži atkārtojies un biedējis. Māksliniece atzīst, ka pasaulē ir daudz baiļu, arī bērnībā. Pašā katedrālē kā pirmā skatītāju sagaidīja glezna ”Ienāc!”. Durvis, kuras atveras lūgšanā. Tas ir mākslinieces aicinājums ieiet caur lūgšanu durvīm Dieva klātbūtnē, lai atšķirtu sevi no bailēm. Kad būsi iegājis, sekos Jēzus aicinājums augšāmcelties no baiļu sastinguma ar gleznu “Talita, kum!”. Māksliniece reiz lūgšanā jautājusi Jēzum: “Ko tu man teiksi, kad augšāmcelsi pēc šīs zemes dzīves?“ Šis spēcīgais, krāšņais darbs ar dinamisku, raupju faktūru un tajā ietverto augšāmcelšanās kustību, ir mākslinieces atcere par Kristus atbildi.
Šobrīd visu pasaulē notiekošo koncentrēti atklāj glezna “Zeme” (veltījums Anselmam Kīferam). Šis vācu mākslinieks savā daiļradē transformējis savus II Pasaules kara pārdzīvojumus. Māksliniece, šīs pieredzes rosināta, uzgleznojusi Dieva vaigu, kas ir pāri izdegušajai zemei kā cerība, ka Dievam tomēr pieder pēdējais vārds. Šodien tā ir Ukraina, pār kuras karā izdegušo, nomocīto zemi tomēr staro Dieva vaigs. Ar cerību, ka Viņš piepildīs savu apsolījumu: “Redzi, visu Es daru jaunu.” (Atkl 21, 5)
Uzrunai sekoja jauniešu grupas slavēšana un ērģelnieka Jāņa Karpoviča koncerts kopā ar draudzes kori, kura skanējumu krāšņāku darīja trombonista un vijolnieka mūzikas skaņas. Baznīcu nakts viesi šo mūziķu un dziedātāju izpildījumā varēja klausīties Sezāra Franka (1822-1890), Volfganga Amadeja Mocarta (1956-1791) un citu komponistu skaņdarbus, izbaudot, kā sakrālo skaņu pasauli atver Rietumu kultūras cilvēks.
Pēc koncerta Baznīcu nakts ciemiņus uzrunāja draudzes administrators Pauls Kļaviņš, sniedzot īsu ieskatu Jēkaba katedrāles vēsturē, kā arī dažus vārdus ar ticības mantojuma tālāknodošanas uzdevumu sacīja diakons Gunārs.
Baznīcu naktij savā tecējumā tuvojoties izskaņai, pl. 21 sanākušie kopā ar citām baznīcām lūdzās Kunga lūgšanu, kā arī dziedāja dziesmas Svētā Gara godam, gaidot Vasarsvētkus un klausoties Dieva Vārdu. Priesteris Aivars Līcis ievadīja Vārda liturģiju ar Vasarsvētku Svētās Mises lasījumiem un Apustuļu darbu grāmatas vārdi: “un visi tika piepildīti ar Svēto Garu […]“ (Apd 2, 4) atgādināja sanākušajiem par Gara atnākšanas noslēpumu, kas arī tika piedzīvots – vienkāršībā iesākto Vārda liturģiju krāšņu darīja Rīgas pareizticīgo kamerkoris “Blagovest” (mākslinieciskais vadītājs un diriģents Aleksandrs Brandavs), kura izpildījumā skanēja latviešu un krievu komponistu radītie sakrālie dziedājumi.
Koris Jēkaba katedrālē viesojās pirmo reizi un pārsteidza ar sava “a cappella” dziedājuma spēku un tīrību. Šie mākslinieki un reizē Vārda liturģijas svinētāji atvēra logu uz dievišķo caur pareizticīgo dziedāšanas tradīciju bez mūzikas instrumentu pavadījuma, ievedot liturģijas dalībniekus pārlaicīgajā pasaulē – aizlaikos, kad Dievs radīja pasauli, visu redzamo, neredzamo un slavināja Kristus Cilvēktapšanas noslēpumu ar eņģeļu tīrajām balsīm. Šoreiz Jēkaba katedrāles Baznīcu nakts apmeklētāji ar vēl neiepazītas tradīcijas dziedājumiem varēja piedzīvot Dievišķās Apredzības sagatavoto brīnumu – vislabākais vīns, kā reiz tālā senatnē Kānas kāzās (sal. Jņ 3, 2, 1-11), bija pataupīts svētku noslēgumam.
Dažādie mākslas veidi un dziedājumu valodas Baznīcu nakts notikumā papildināja viens otru, atklājot Baznīcu kā vienu Miesu, kā bija sacīts A. Līča lasītajā Vasarsvētku Vārdā: “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1 Kor 12, 12)
Aiz katra skaista notikuma atrodas tie, kurus neredzam, bet bez kuriem tas nebūtu radīts. Arī Baznīcu nakts Jēkaba katedrālē nebūtu tapusi bez šiem klusajiem cilvēkiem “aizkadrā”. Draudze sirsnīgi pateicas mākslinieces I. Pauliņas gleznu izstādes veidotājām Norai Skarai un Gabrielai Kabjērei, kā arī visiem brīvprātīgajiem, kas nodrošināja svētku norisi.
Stella Jurgena
