Saruna ar Viņa Ekselenci Rīgas arhibīskapu – metropolītu Zbigņevu Stankeviču.
Pastāstiet, lūdzu, kāda ir sajūta tagad, pēc šī lielā notikuma.
Esmu noguris, bet laimīgs, jo es patiešām jūtos savā vietā. Manā sirdī ir miers, cerība un gaišums. Jūtos ļoti stiprināts un piepildīts. Viena lieta ir ticības noslēpums, šī sakramentālā dimensija, tā priesterības pilnība, ko esmu saņēmis caur bīskapu roku uzlikšanu, bet, ir arī cilvēciskā dimensija. Tā, kas ir sajūtama un izdzīvojama jutekļu, emociju un sirds līmenī. Tas ir milzīgais atbalsts, tās simpātijas un iedrošinājums, ko es saņēmu no daudziem simtiem cilvēku, kuri bija ieradušies uz konsekrāciju. Tur bija ap kādiem diviem tūkstošiem cilvēku. Pāri par simtu priesteru un bīskapu. Viņu klātbūtne bija kaut kas iedvesmojošs un pacilājošs. Tāpat, valsts augstāko amatpersonu, kā valsts prezidenta, premjera un deputātu, un dažāda līmeņa citu valsts amatpersonu klātbūtne un arī, viņu nopietnā un labvēlīgā attieksme. Tā arī iedvesmo un pacilā. Līdz ar to, jūtot šo milzīgo atbalstu no, gan oficiālo amatpersonu, gan arī, no tautas puses, no priesteru, no bīskapu puses, tas iedvesmo un spārno. Tas dod enerģiju un cerību, ka kopā mēs modināsim Latviju.
Kas ir vērtīgākais mantojums, ko jūs esat saņēmis stājoties savā amatā?
Vērtīgākais ir vienotība, kas man ir ar viņa eminenci kardinālu Jāni Pujatu, ar pārējiem diecēžu bīskapiem un ar apustulisko nunciju Baltijas valstīs Luidži Bonacci. Tā ir dziļā vienprātība, kas valda mūsu vidū un arī tā vienotība, kas man ir ar priesteriem un ticīgo tautu. Tas ir pats galvenais, jo mēs esam kā viena miesa, kā viens organisms. Es būšu Metropolijas galva. Galva bez citiem miesas locekļiem neko nevar izdarīt. Lietas labā kaut ko izdarīt mēs varam tikai visi kopā.
Latvijā ir arī ekumēniskās tradīcijas. Pats pasākums Doma baznīcā liecināja par šīm tradīcijām, kas mums ir ļoti dziļas.
Jā, jo tur bija mājas tēvs, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, tur bija pareizticīgo metropolīts Aleksandrs un arī otrs pareizticīgo bīskaps Aleksandrs, tur bija baptistu bīskaps Sproģis ar savu asistentu mācītāju Edgaru Maži. Es zinu, ka tur bija arī citu kristīgo kopienu pārstāvji. Tas bija sadraudzības pasākums. Viņu labvēlīgā klātbūtne, viņu apsveikumi liecināja, ka viņi ar dziļām simpātijām uz to visu lūkojas un dzīvo tam visam līdzi ar labvēlību.
Kādu jūs redzat tuvākajā laikā veicamo darbu, kas tieši šodien ir visaktuālākais?
Gribu vēlreiz atkārtot to, ko teicu jau savā pirmajā intervijā pēc nominācijas saņemšanas. Tuvākā prioritāte ir Rīgas Katoļu ģimnāzija, mēģināt atrisināt ģimnāzijas grūtību jautājumu, lai tā turpinātu pastāvēt. Lai arī tur iet ļoti grūti, cerība vēl nav zaudēta. Tālāk vēlos pievērsties sadarbībai ar priesteriem diecēzes ietvaros, jo viņi līdz šim mani pazina kā semināra garīgo tēvu un kā RARZI direktoru, kā vienu no saviem kolēģiem. Tagad viņi uz mani lūkojas: Viņš bija viens no mums, bet tagad, kļuvis bīskaps – kāds viņš būs?
Vajag sastrādāties no jauna, jo, līdz šim man bija ļoti laba sadarbība kā priesterim un, kā garīgajam tēvam. Tagad vēlos ar viņiem labi sastrādāties jau kā bīskaps. Es to uzskatu par tuvāko prioritāti.
Manas nākamās prioritātes ir sadarbība ar lajiem, ar ticīgo tautu, ar dažādām kristīgajām kopienām. Vēlos viņiem dot arvien lielāku vietu Baznīcā, arvien lielāku iedrošinājumu, lai viņi uzņemas līdzatbildību par mūsu sabiedrības evaņģelizāciju, par tās vides evaņģelizāciju, kurā viņi atrodas. Vēlos aicināt talkā visus labas gribas cilvēkus, kuriem rūp Latvijas tālākais liktenis. Lai sāktu ierobežot korupciju. Lai, piemēram, tās Eiropas naudas, kas nāk Latvijā, izlietojums būtu „caurspīdīgs”, lai visiem būtu iespēja ieskatīties, kas tur notiek, kur tā nauda aiziet. Vēlos visus aicināt talkā, lai mēs mēģinām katrs tajā vietā, kurā atrodamies, labi veikt savu pienākumu un izdarīt to, kas no mums ir atkarīgs. Ja ikviens izdarīs to, kas ir viņa iespēju robežās, situācija Latvijā uzlabosies garīgi, morāli un ekonomiski. Tātad, mēģināt atveseļot Latvijas garīgo un arī ekonomisko, politisko vidi. Aicinu visus pielikt savu roku pie tā, lai Latvija garīgi atdzimtu.
Paldies par sarunu!
Aigars Brikmanis
