Šodien, 25. februārī, Vatikāns publiskojis pāvesta Franciska sagatavoto vēstījumu Lielajam gavēnim, kas sāksies Pelnu trešdienā, 5. martā. Vēstījuma tekstu no itāļu valodas tulkoja Silvija Krivteža, Vatikāna Radio.
Dārgie brāļi un māsas!
Ar pelnu zīmi uz galvas mēs sākam ikgadējo svētā gavēņa svētceļojumu ticībā un cerībā. Baznīca, māte un skolotāja, aicina mūs sagatavot savas sirdis un atvērt tās Dieva žēlastībai, lai mēs ar lielu prieku varētu svinēt Kristus, mūsu Kunga, Lieldienu uzvaru pār grēku un nāvi, kā svētais Pāvils ir teicis: “Nāve ir aprīta uzvarā. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?” (1 Kor 15, 54-55). Jēzus Kristus, mirušais un augšāmcēlies, ir mūsu ticības centrs un mūsu cerības garants uz Tēva lielo apsolījumu, kas ir īstenots Viņā, savā mīļotajā Dēlā: tā ir mūžīgā dzīve (Jņ 10, 28; 17, 3).
Šajā gavēņa laikā, ko bagātina Jubilejas gada žēlastība, es vēlētos izteikt dažas pārdomas par to, ko nozīmē iet kopā cerībā un atklāt aicinājumu uz atgriešanos, ko Dieva žēlsirdība adresē mums visiem – gan kā indivīdiem, gan kā kopienai.
Vispirms, iet. Jubilejas gada moto “Cerības svētceļnieki” atsauc atmiņā Izraēļa tautas garo ceļojumu uz Apsolīto zemi, par ko stāstīts Iziešanas grāmatā. Tas ir stāsts par grūto ceļu no verdzības uz brīvību, Kunga gribētu un vadītu ceļu, kurš mīl savu tautu un vienmēr ir tai uzticīgs. Mēs nevaram aizmirst Bībelē aprakstīto iziešanu, nedomājot par tik daudziem brāļiem un māsām, kas šodien bēg no ciešanu un vardarbības situācijām un dodas meklēt labāku dzīvi sev un saviem mīļajiem. Šeit rodas pirmais aicinājums uz atgriešanos, jo mēs visi esam dzīves svētceļnieki, un katrs no mums var sev jautāt: kā es ļaujos izaicināt sevi šajā stāvoklī? Vai es patiešām esmu ceļā vai drīzāk esmu sastindzis, statisks, bailīgs, bezcerīgs, un dzīvoju savā komforta zonā? Vai es meklēju ceļus, lai atbrīvotos no grēka un cieņas trūkuma situācijām? Tas būtu labs gavēņa vingrinājums konfrontēt sevi ar kāda migranta vai svētceļnieka konkrēto dzīves realitāti un ļaut tai mūs iesaistīt, lai atklātu, ko Dievs no mums prasa, lai mēs būtu labāki ceļotāji uz Tēva mājām. Tas būtu labs “eksāmens” ikvienam ceļiniekam.
Otrkārt, dosimies šajā ceļojumā kopā. Iet kopā, būt sinodāliem, tas ir Baznīcas aicinājums. Kristieši ir aicināti veikt ceļu kopā, nekad kā vientuļi ceļotāji. Svētais Gars mudina mūs iziet no sevis, lai dotos pretī Dievam un saviem brāļiem un māsām, un nekad nenoslēgties sevī. Iet kopā nozīmē būt vienotības veidotājiem, izejot no mūsu kopīgās cieņas kā Dieva bērniem (sal. Gal 3, 26-28); tas nozīmē iet plecu pie pleca, neaizskarot un nenomācot otru, bez skaudības vai liekulības, neļaujot nevienam atpalikt vai justies atstumtam. Mēs ejam vienā virzienā, uz vienu un to pašu mērķi, uzklausot viens otru ar mīlestību un pacietību.
Šajā gavēņa laikā Dievs mūs aicina pārbaudīt, vai savā dzīvē, ģimenē, darba vietā, draudzē vai reliģiskajā kopienā mēs spējam iet līdzi citiem, ieklausīties, pārvarēt kārdinājumu ieslīgt savā egocentrismā un rūpēties tikai par savām vajadzībām. Pajautāsim sev Kunga priekšā, vai mēs kā bīskapi, priesteri, konsekrētās personas un laji spējam sadarboties, kalpojot Dieva valstībai; vai mums ir pretimnākoša attieksme ar konkrētiem žestiem pret tiem, kuri tuvojas mums, un tiem, kas ir tālu; vai mēs ļaujam cilvēkiem justies piederīgiem kopienai, vai arī atstumjam viņus malā. Tas ir otrais aicinājums: pievērsties sinodalitātei.
Treškārt, šajā ceļā dosimies kopā, cerot uz apsolījumu. Lai cerība, kas nepieviļ (sal. Rom 5, 5), kas ir arī Jubilejas galvenā vēsts, mums ir Lielā gavēņa ceļojuma horizonts uz Lieldienu uzvaru. Kā mūs mācīja pāvests Benedikts XVI savā enciklikā “Spe salvi” – “cilvēkam ir vajadzīga beznosacījumu mīlestība. Viņam ir vajadzīga tā pārliecība, kas liek sacīt: “Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdnieki, ne tagadne, ne nākotne, ne varas, ne augstumi, ne dziļumi, ne kāda cita radība nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom 8, 38-39; Gal 2, 20). Jēzus, “mūsu mīlestība un mūsu cerība, ir augšāmcēlies!” Viņš dzīvo un valda godībā. Nāve ir pārvērsta uzvarā, un tā ir kristiešu ticība un lielā cerība: Kristus augšāmcelšanās!
Šeit ir trešais aicinājums uz atgriešanos: cerība, paļaušanās uz Dievu un Viņa lielo apsolījumu – mūžīgo dzīvi. Jautāsim sev: vai manī ir pārliecība, ka Dievs piedod manus grēkus? Vai arī es rīkojos tā, it kā es pats varētu sevi glābt? Vai es tiecos pēc pestīšanas un lūdzu Dieva palīdzību, lai to saņemtu? Vai es konkrēti dzīvoju cerību, kas man palīdz lasīt vēstures notikumus un mudina mani uz uzticību taisnīgumam, brālībai, rūpēm par kopējām mājām, nodrošinot, ka neviens netiek atstāts malā?
Māsas un brāļi, pateicoties Dieva mīlestībai Jēzū Kristū, mēs tiekam stiprināti cerībā, kas nepieviļ (sal. Rom 5, 5). Cerība ir “dvēseles enkurs”, drošs un nelokāms. Tajā Baznīca lūdz, lai “visi cilvēki tiktu pestīti” (1 Tim 2, 4), un gaida debesu godībā, vienota ar Kristu, savu līgavaini. Svētā Terēze no Jēzus to izsaka šādi: “Ceri, mana dvēsele, ceri! Tu nezini ne dienu, ne stundu. Uzmanīgi vērojiet, viss paiet vienā elpas vilcienā, lai gan jūsu nepacietība var padarīt neskaidru to, kas ir skaidrs, un ilgu ļoti īsu laiku” (Dvēseles lūgšanas Dievam, 15, 3) .
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, cerības Māte, aizlūdz par mums un pavada mūs gavēņa svētceļojumā.
