No 26. jūnijam līdz 4. jūlijam Rīgas Katoļu ģimnāzijas telpās notika “Labā Gana katehēzes” apmācības seminārs, kura mērķis bija palīdzēt sagatavot katehētus darbam ar bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem, kā arī tos, kuri strādā ar bērniem no 6 līdz 9 gadu vecumam.
Semināru vadīja Selīna Mitčela no ASV un Debora Presser-Velderno no Vācijas. Viņām ir liela pieredze un apbrīnojama vēlme dalīties tajā, ko pašas piedzīvojušas darbā ar bērniem. Lekciju pamatā bija teorija un metodisko materiālu gatavošana.
Kā pēc semināra pastāstīja māsa karmelīte Meinarda, viņa devās turp, jo draudzē ir daudz mazu bērnu, un, lai arī pieredze darbā ar bērniem viņai nav maza, tomēr skaidrības par to, kā darboties ticības nodošanas jomā ar tik maziem bērniem, viņai nebija.
„Mans lielākais guvums – apziņa: jo mazāks ir cilvēks, kuru Dievs ieliek manās katehēta rokās, jo dziļākai man pašai jābūt attiecībās ar Dievu un zinošākai Baznīcas mācībā (plus – prasme nodot šo mācību maksimāli vienkāršā veidā). Cita lieta – katehēts kā liecinieks, kā klātesošais, nevis kā skolotājs vai mācītājs. Nāk prātā labi zināmais salīdzinājums par dzīvi kā lauznīšu kaudzi, – pienāk brīdis, kad ikviens lauznītis ir nolikts vietā un izveidojas krāšņs attēls… Tāda sajūta man rodas pēc šī semināra: daudzas lietas, metodes biju intuitīvi jutusi, mēģinājusi īstenot, un nu saņēmu apstiprinājumu savai intuīcijai. Pēdējā lieta, ar kuru vēlos padalīties – kopības sajūta „mazajā grupā”. Biju „pirmā līmeņa” apguvēju vidū, prieks par iepazītajām jaunajām sievietēm, vairāku bērnu mammām, kuras rod laiku kalpošanai draudzē. Šis kopīgi pavadītais laiks ļāva ieraudzīt bagātību, kādu Dievs apslēpj cilvēkā, jāatver vien acis, lai to ieraudzītu,” par pierdzīvoto seminārā stāsta māsa Meinarda.
„Mans lielākais guvums – apziņa: jo mazāks ir cilvēks, kuru Dievs ieliek manās katehēta rokās, jo dziļākai man pašai jābūt attiecībās ar Dievu un zinošākai Baznīcas mācībā (plus – prasme nodot šo mācību maksimāli vienkāršā veidā). Cita lieta – katehēts kā liecinieks, kā klātesošais, nevis kā skolotājs vai mācītājs. Nāk prātā labi zināmais salīdzinājums par dzīvi kā lauznīšu kaudzi, – pienāk brīdis, kad ikviens lauznītis ir nolikts vietā un izveidojas krāšņs attēls… Tāda sajūta man rodas pēc šī semināra: daudzas lietas, metodes biju intuitīvi jutusi, mēģinājusi īstenot, un nu saņēmu apstiprinājumu savai intuīcijai. Pēdējā lieta, ar kuru vēlos padalīties – kopības sajūta „mazajā grupā”. Biju „pirmā līmeņa” apguvēju vidū, prieks par iepazītajām jaunajām sievietēm, vairāku bērnu mammām, kuras rod laiku kalpošanai draudzē. Šis kopīgi pavadītais laiks ļāva ieraudzīt bagātību, kādu Dievs apslēpj cilvēkā, jāatver vien acis, lai to ieraudzītu,” par pierdzīvoto seminārā stāsta māsa Meinarda.
Indra no Smiltenes katoļu draudzes uzskata, ka seminārs arī viņai bija iespēja ne tikai gūt zināšanas, bet padziļināt ticību: „Piedzīvot to, kā Dievs runā uz mani ar tiem pašiem vienkāršajiem vārdiem un tēliem, kas uzrunā mazus bērnus. Augt mīlestībā uz Dievu un tuvāko. Un priecāties, ka Kungs atļauj mums kalpot Viņam un vismazākajiem.”
Dace, kuras ģimenē aug četri bērni, norāda, ka bieži domājusi, kā saviem bērniem stāstīt par Dievu, kā un kad lūgties: „Pieaugušajiem parasti šķiet, ka trīsgadīgi bērni vēl ir par mazu, lai viņus ievadītu ticības dzīvē ar katehēzes palīdzību. Izrādās, tieši pretēji, tas ir īstais un labākais laiks, lai palīdzētu bērnam veidot personiskas attiecības ar Dievu. Labā gana katehēze atklāj, ka mazam bērnam piemīt liels reliģiskais potenciāls, viņam piemīt sava, vārdos neaprakstīta, zināšana par Dievu. Bet, lai šo potenciālu atklātu, bērnam nepietiek ar Vārda dzirdēšanu vien. Viņam vajag gan dzirdēt, gan redzēt un sajust (aptaustīt), gan izdzīvot to kustībā, gūstot no šīs pieredzes jaunatklāšanas prieku. Tas viss notiek īpašā, bērnam piemērotā vidē, kuru sauc par ātriju.”
Marija Montesori veltīja visu savu dzīvi tam, lai pētītu un atklātu veidus, kā strādāt ar maziem bērniem, kā palīdzēt viņiem pilnvērtīgi attīstīties. Sofija Kavaleti, turpinot izmantot M. Montesori pieredzi, daudzu gadu gaitā izveidoja Labā Gana katehēzes metodi. Labā Gana katehēze bērnam dod iespēju iemīlēt Jēzu un pieaugt attiecībās ar Dievu, apgūt kristietības pamatus, iepazīt Bībeli, gūt izpratni par Baznīcas liturģiskajām svinībām, valodu un žestiem. Nodarbības tiek vadītas pēc Montesori pedagoģijas principiem – ir atbilstoši iekārtota telpa un sagatavoti nepieciešamie materiāli, lai visas katehisma tēmas būtu vizualizētas un bērni varētu darboties līdzi.
Dace, kuras ģimenē aug četri bērni, norāda, ka bieži domājusi, kā saviem bērniem stāstīt par Dievu, kā un kad lūgties: „Pieaugušajiem parasti šķiet, ka trīsgadīgi bērni vēl ir par mazu, lai viņus ievadītu ticības dzīvē ar katehēzes palīdzību. Izrādās, tieši pretēji, tas ir īstais un labākais laiks, lai palīdzētu bērnam veidot personiskas attiecības ar Dievu. Labā gana katehēze atklāj, ka mazam bērnam piemīt liels reliģiskais potenciāls, viņam piemīt sava, vārdos neaprakstīta, zināšana par Dievu. Bet, lai šo potenciālu atklātu, bērnam nepietiek ar Vārda dzirdēšanu vien. Viņam vajag gan dzirdēt, gan redzēt un sajust (aptaustīt), gan izdzīvot to kustībā, gūstot no šīs pieredzes jaunatklāšanas prieku. Tas viss notiek īpašā, bērnam piemērotā vidē, kuru sauc par ātriju.”
Marija Montesori veltīja visu savu dzīvi tam, lai pētītu un atklātu veidus, kā strādāt ar maziem bērniem, kā palīdzēt viņiem pilnvērtīgi attīstīties. Sofija Kavaleti, turpinot izmantot M. Montesori pieredzi, daudzu gadu gaitā izveidoja Labā Gana katehēzes metodi. Labā Gana katehēze bērnam dod iespēju iemīlēt Jēzu un pieaugt attiecībās ar Dievu, apgūt kristietības pamatus, iepazīt Bībeli, gūt izpratni par Baznīcas liturģiskajām svinībām, valodu un žestiem. Nodarbības tiek vadītas pēc Montesori pedagoģijas principiem – ir atbilstoši iekārtota telpa un sagatavoti nepieciešamie materiāli, lai visas katehisma tēmas būtu vizualizētas un bērni varētu darboties līdzi.
LRKB IC
