Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Kunga ciešanu piemiņas dievkalpojumā 2015. gada 3. aprīlī.
„Katru gadu Pūpolsvētdienā un Lielajā Piektdienā mēs dzirdam šo Kunga ciešanu aprakstu. Pacentīsimies šai tekstā ieraudzīt tiešo nozīmi, kas ir acīmredzama, un pēc tam mēģināsim ieiet arī mazliet dziļāk.
Pirmais, kas dveš no šī apraksta, ir liels reālisms. Lasot šo tekstu un ar atvērtām sirdī to klausoties, ļaujot lai šie vārdi mūs piepilda, varam pieskarties šim notikumam. Šīs Jēzus ciešanas un nāve ir realitāte un vismaz pie mums vairs nestrīdas par to, vai Jēzus ir bijis, vai nav. Padomju laikā gan tika mēģināts izvirzīt tādu teoriju, bet jau 1950. gados paši padomju ideologi, kas bija godprātīgākie, sāka iebilst: Paklausieties, ir pietiekami daudzi pierādījumi un nevar noliegt pašsaprotamas lietas. Tātad Jēzus ciešanas ir realitāte, Jēzus patiešām tika nonāvēts. Tas ir pirmais.
Nākošais, kas varbūt vairs nav tik ļoti acīmredzams, Jēzus nāves iemesls ir grēks. Kādi grēki? Evaņģēlijā varam atrast vairākus. Pilāts zināja, ka farizeji Jēzu nodeva skaudības dēļ. Tātad pirmkārt skaudība. Otrkārt, kas attiecas uz Jūdasu, tad tā bija mantkārība. Evaņģēlijos lasām, ka viņš bija zaglis – par to raksta evaņģēlists Jānis, kurš min arī to, ka Jūdass no kopējās kases ņēma naudu savām vajadzībām. Un par Jēzus nodošanu viņš saņēma 30 grašus. Mantkārība, bet ne tikai. Ja uzmanīgāk paskatāmies uz Jūdasa personu (..) un patiesībā visos mācekļos dažādās situācijās tas parādās – viņiem bija ambīcija, vēlme sēdēt Jēzum pa labai vai kreisai rokai Viņa valstībā. Un Jūdasam – to daudzi ir pētījuši – bija ambīcijas, esot līdzās laicīgajam valdniekam, ieņemt finanšu ministra amatu, lai varētu rīkoties ar lieliem līdzekļiem. Kad viņš redzēja, ka viņu ceļi šķiras un Jēzus skaidri pasaka, ka Viņam būs jācieš, ka Viņš nav atnācis, lai iegūtu laicīgo varu un visu pilnīgi sakārtotu ar militāriem un vardarbīgiem līdzekļiem, tad Jūdasā radās vilšanās: „Es esmu veltījis vairākus gadus tādam projektam, kas neattaisno sevi.” (..) Tātad Jūdasa grēks. Pilāta grēks ir mazdūšība, jo viņš, zinādams, ka Jēzus ir nevainīgs, piekāpjas pūlim un atdod Viņu nāvei. Tātad, jau minēju, tautas vecākajiem un rakstu zinātājiem tā bija skaudība (..), kā arī varaskāre, bailes par savu amatu. Vēl viena būtiska iezīme ir fanātiska turēšanās pie ierastajām reliģiozitātes formām. Jo Jēzus darīja kaut ko tādu, kas gāja pāri tiem priekšstatiem, kas bija farizeju un priesteru galvās. Patiesībā tas arī bija formālais iemesls, kāpēc Jēzu notiesāja uz nāvi. Viņš pateica: „Jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visaugstā labā rokas un nākot no padebešiem.” To uztvēra kā zaimus. Redzam – liels diapazons. Lūk, grēks ir tas iemesls, kas noved pie Jēzus nāves. Tas ir otrais solis.
Bet tas nav viss. Pirmajā lasījumā mēs redzam – tas ir pravietojums no pravieša Isaja grāmatas – ka šis Dieva kalps cieš. Te ir teikts: „Viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu, lai mēs gūtu mieru; caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti..” Tas nozīmē, ka – un te mēs esam aicināti spert soli ticībā – ne tikai Pilāta, Jūdasa, augsto priesteru un farizeju grēks bija Jēzus nāves iemesls. Tas ir arī mans un tavs grēks, tas ir ikviena cilvēka grēks. Kaut kādos noslēpumainos garīgajos dziļumos tie visi grēki satiekas. Mūsu grēki ir tie, kas nonāvēja Jēzu. Bet Jēzus mirst apzināti, Viņš izvēlas šo biķeri. Mirst par mūsu grēkiem. Viņš ņem mūsu grēku uz sevi.
Minēšu tādu ļoti vienkāršu no dzīves ņemtu salīdzinājumu, lai saprastu mehānismu, kā tas notiek. Piemēram, ģimenē ir divi mazi bērni. Vecāks brālītis un četrus gadus veca māsiņa. Tēvs dzird, ka pagalmā, kur stāv mašīna, ir kaut kāda skrāpēšana, sprakšķi. Viņš iziet ārā un redz, ka visa mašīna ir saskrāpēta. Prasa vecākajam: „Tu darīji to?” „Nē.” Aiziet pie māsiņas: „Vai tu to izdarīji?” „Jā.” Viņa paņēmusi naglu, zīmēja uz mašīnas, nenojaušot, ko dara. Un ko dara mīlošs tēvs? Protams, viņam nav patīkami, droši vien vajadzēs vairākus simtus eiro maksāt, lai sakārtotu mašīnu, varbūt pat tūkstoti, atkarībā no auto klases. Bet vai viņš pērs meitu? Nē. Viņš pamācīs viņu, centīsies novest līdz apziņai, ka tā darīt nav labi. Viņš samaksās par meitenītes vainu. Un tāds ir mūsu Debesu Tēvs, kurš sūta Jēzu. Mūsu grēki ir tie skrāpējumi Dieva plānā, kas paredzēts mūsu dzīvē. Jēzus to visu paņem uz sevi un samaksā par mūsu skrāpējumiem.
Tātad Jēzus nāve ir realitāte. Grēks nonāvē Jēzu. Grēks vienmēr nonāvē un tur ir arī mūsu grēks. Patiesībā ikviena nāve, kas ir pasaulē.. Zinām, ka nāves izplatās arvien vairāk, Ukraina, Islāma valsts, Jemena, vārdu sakot ir daudzas zemes, kur cilvēki nogalina viens otru. Kas tam ir par iemeslu? Apustulis Jēkabs ļoti skaidri pasaka: „Kāpēc ir strīdi un ķildas jūsu vidū? Tas ir no kārībām, kuras ir jūsos.” Ja kārības, kaislības nav savaldītas, ja egoisms ņem virsroku, tad ir strīdi. Kad agresija ģimenē vai sabiedrībā sasniedz noteiktu līmeni, tad tas pāriet jau vardarbībā. Par Pirmo Pasaules karu vēsturnieki raksta, ka tas bija netaisnīgs karš no abām pusēm. Abām pusēm bija ambīcijas, kuras gribēja par katru cenu īstenot. Grēks nogalina.
Nākamā patiesība ir sliktā vēsts, ka mēs grēka sekas nevaram novērst. Mēs nevaram atbruņot nāves dzeloni, kurš ir radies mūsu grēku rezultātā. Bet labā vēsts ir tanī, ka Jēzus ar savām ciešanām, krusta nāvi atbrīvo mūs no grēka sekām.
Tikai šeit uzmanīgi! Nebūsim naivi. Diemžēl dažreiz var dzirdēt, ka tā sludina: „Jēzus ir par tevi samaksājis, viss kārtībā, ej un baudi dzīvi.” Nē, viss nav tik vienkārši. Cena bija augsta. Mēs esam aicināti ņemt dalību Jēzus ciešanās un krusta nāvē. Šeit šodien dzirdējām refrēnā Jēzus vārdus: „Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu.” Lai šis Jēzus upuris mūsos varētu ar pilnu spēku darboties un atbruņot to grēku, ir nosacījums, ka mēs atdodam savu garu Dievam, ka mēs atdodam savu dzīvi, mēs pieņemam neatgriezenisku lēmumu kalpot Viņam savā dzīvē. Tas nav tā, ka šeit pasaku „jā”, bet tad izeju pa katedrāles durvīm un dzīvoju pa vecam. Arī otrajā lasījumā ir tādi vārdi: „Kad visu bija izpildījis, Viņš kļuva visiem, kas viņam paklausa, mūžīgās pestīšanas devējs.” Tiem, kas Viņam paklausa, tiem, kas ir pieņēmuši lēmumu Viņam sekot, pildīt Viņa prātu un likt lietā to mācību, atziņu, patiesību, kas viņam ir pasludināta.
Es uzskatu, ka pasaule šobrīd ir iegājusi krīzē tāpēc, ka – protams, tas nav vienīgais iemesls, bet mana pārliecība, ka tas ir galvenais iemesls – no kristiešu puses kaut kur ir pietrūkusi konsekvence, jo lietā nav likta tā žēlastība, ko ir saņēmuši. Tāpēc, ka nepārtulko ikdienas dzīves lēmumu valodā savu ticību. Ejot ārā no baznīcas, ticību atstāj iekšpusē un dzīvo tālāk. Es nesaku, ka tas attiecas uz visiem. Katrā ziņā ir redzams, ka Rietumu kultūrā ir šī problēma, ka statistiski daudz kristiešu, bet tiek apstiprināti tādi likumprojekti, kas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko māca Kristus.
Mīļie brāļi un māsas Kristū, ja gribam Latvijas garīgo atdzimšanu, ja gribam, lai Eiropa neiznīkst un neizšķīst apkārtējo civilizāciju un reliģiju vidū, ir svarīgi pieņemt neatgriezenisku lēmumu. Kā Jēzus pateica: „Tēvs, ir piepildījies, tavās rokās es atdodu savu garu.” Pieņemsim lēmumu paklausīt Jēzum, izpildīt visu to, uz ko Dievs mūs aicina. Saviem spēkiem tas nav iespējams. Bet tas ir iespējams Dieva spēkā, kad esam savienojušies ar Viņu. Tas, protams, nebūs bez ciešanām, grūtībām, varbūt arī ne bez kritieniem un zaudējumiem. Bet kā apustulis Pēteris, kas trīs reizes aizliedzās, pēc tam kļuva par pirmo no apustuļiem, tāpat tas ir iespējams arī mūsu gadījumā. Nekad nepadoties, bet cīnīties līdz galam. Un tad tāpat kā Jēzus kļuva par mūžīgās pestīšanas devēju, arī mēs esam aicināti apkārtējai sabiedrībai būt par pestīšanas vēsts vēstniekiem, lieciniekiem. Lai Lielajā Piektdienā šī realitāte mūs arvien vairāk piepilda un izejam no šejienes stiprināti! Amen.”
Foto no 2015. gada Ekumeniskā Krustaceļa Vecrīgā, autore: Anita Sosnare
