19. oktobrī bīskapi, priesteri un ticīgā tauta atvadījās no ilggadēja Varakļānu draudzes prāvesta, prelāta Antona Boldāna. Viņa miesa tika guldīta Varakļānu baznīcas dārzā. Svēto Misi celebrēja Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, koncelebrēja Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis, Liepājas bīskaps Viktors Stulpins, bīskaps emeritus Antons Justs un daudzi priesteri.
Sprediķī V. E. Jānis Bulis pastāstīja, ka mūžībā aizgājušais prelāts savos 86 gados bija pie samērā labas veselības. Viņš aizbrauca uz Rīgu, lai nedaudz uzlabotu veselību, jo „mums katram no Dieva ir ielikta vēlme nevis mirt, bet dzīvot, strādāt, darboties šai pasaulē, kurā esam pieraduši būt. Arī viņš tā darīja. Pēc slimnīcas viņš apciemoja priesteri Ilmāru [Kravali] Saulkrastu draudzē, lai nākošajā dienā dotos uz Varakļāniem, uz savu draudzi, kur kalpoja. Bet, dienas gaismai austot, pienāca nāve, un viņš, pārkāpis slieksni, nokļuva mūžībā.
Dzimis 1930. gada 20. septembrī. Kā jauneklis 24 gadu vecumā 1954. gada 26. septembrī Rīgā tika iesvētīts par priesteri. 26. septembris bija ļoti svētīga diena. Katra, protams, Dieva dota diena ir ļoti vērtīga un laba. (..) Viņu par priesteri iesvētīja Laba Padoma Dievmātes dienā. Mēs pulcējamies uz Svēto Misi un lūdzamies uz Laba Padoma Dievmāti, jo labs padoms vajadzīgs. Un viņam šāds labs padoms, kā rīkoties, kā ko darīt, no Dievmātes vienmēr tika dots. (..)
Viņš kā vikārs strādāja Bēržu draudzē, Varakļānos. Kā prāvests – Kupravā, Liepnā, Malnavā, Ludzā. Visvairāk – 36 gadus – viņš kā priekšzīmīgs priesteris kalpoja Varakļānu draudzē. Pie viņa vienmēr dzīvoja Garīgā semināra audzēkņi. Viņš prata viņiem dot labu padomu, arī labu piemēru lūgšanā un priesterisko pienākumu pildīšanā. (..)
Cienījamais prelāts priesterībā nostrādāja 62 gadus. Seminārā iestājās laikā, kad valdīja ateisma propaganda, kad mūsu valsts bija okupēta, kad tika izplatītas bezdievības idejas, kad mēģināja slēgt ciet baznīcas, kad bērni nedrīkstēja piekalpot Svētajā Misē, kad jaunieši nedrīkstēja iet euharistiskajā procesijā, kad priesteris nedrīkstēja iet euharistiskajā procesijā pa ielām vai laukiem. Bija laiki, kad nedrīkstēja noturēt kapusvētkus. Tieši šādā laikā viņš izvēlējās kļūt par priesteri, jo dzirdēja sirdī Kristus balsi: „Nāc un seko!” Un viņš sekoja. Dārgie Kristum ticīgie, tajos laikos kļūt par priesteri nozīmēja pakļaut sevi nedrošai dzīvei, bailēm, briesmām un varbūt arī vajāšanām. Daudzi citi priesteri tika arestēti, izvesti vai ieslodzīti cietumā. Arī viņš pakļāva sevi šādai varbūtībai. Paldies Dievam, ka viņam nevajadzēja doties cietumā. (..) Lūk, tādi bija tie laiki, kad jauneklis vārdā Antons izvēlējās kļūt par priesteri Kristus Baznīcā.
Brāļi un māsas, stāvot pie atvērta zārka vai kapsētā, saprotam patiesību, ka visi esam mirstīgi. Īpaši svarīgi to apzināties jauniem cilvēkiem, lai izvēlētos dzīves programmu, kuru piedāvā Kristus. Visi esam vienlīdzīgi nāves priekšā. Nav nekādas nozīmes cilvēka izcelsmei laicīgai bagātībai, izglītībai vai sabiedriskajam stāvoklim. Tam, vai tas ir vienkāršs ticīgais, darba rūķis vai bīskaps, priesteris, vai kāds pašvaldības vadītājs, Saeimas deputāts, vai kāda augstāk stāvoša persona. Mēs zinām, ka visi mirsim. Šis fakts, par ko mums ir 100% garantija, ka tas tik tiešām būs, lai mūs dara uzmanīgus, dzīvojot šai pasaulē – ko mēs izvēlamies, kādi ir mūsu uzskati, kam sekojam, kādas ir mūsu zvaigznes, par ko mēs varbūt esam sajūsmā, īpaši tas attiecas uz jauniešiem, pusaudžiem, skolēniem. Runa ir par to, kādā stāvoklī būs mūsu dvēsele, kad mums pēkšņi, varbūt pusnaktī, varbūt rīta agrumā, nāve pieklauvēs pie durvīm (..).”
Savu sprediķi bīskaps Jānis Bulis veltīja mūžības tēmai. Noslēgumā viņš akcentēja, ka arī prelāts Antons Boldāns bieži bija sprediķojis par mūžīgo dzīvi.
Pie kapa izskanēja vairākas īsas uzrunas. Priesteris Andris Kravalis, kas ir mūžībā aizgājušā prelāta māsas dēls, pateicās A. Boldānam par sakramentiem un Kristības žēlastību, ko saņēmis caur viņa rokām, arī par viņa viesmīlību un gudrību. Viņš arī akcentēja to, cik skaista žēlastība prelātam ir bijis tas, ka Dievs viņu pie sevis aicināja svētdienā, Kristus augšāmcelšanās dienā.
Aizkustinošus vārdus pie kapa teica arī bīskaps emeritus Antons Justs. Viņš pastāstīja, ka ir kristīts Varakļānu baznīcā. Kad pēc trimdā pavadītajiem gadiem pirmo reizi apmeklējis Varakļānu baznīcu, tur sastapis prelātu Antonu Boldānu, kurš viņam esot teicis: „Tev ir jānotur primīcija šajā baznīcā, kur esi kristīts.” „Gribu pateikties par to, ka viņš ir bijis ne tikai Kristus sekotājs, kas iet aiz Kristus, bet pats sevi ir pilnīgi atdevis kalpošanai Dievam,” teica A. Justs.
LRKB IC, foto: Ilmārs Tolstovs
