Šodien, Lielajā Piektdienā, pieminam Kristus ciešanas un nāvi pie krusta. Parasti šajā dienā tiek lūgta Krusta ceļa lūgšana, bet pl. 15, ko uzskata par Kristus nāves stundu, baznīcās notiek īpašs dievkalpojums. Tā ir vienīgā diena gadā, kad netiek svinētā Svētā Mise. Šodien piedāvājam Jelgavas diecēzes bīskapa Edvarda Pavlovska uzrunu šīs dienas dievkalpojumā Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē.
Lielajā piektdienā Baznīca atturas no Euharistijas svinībām, bet tomēr šis dievkalpojums mūs ieved sevišķā noskaņā. Baznīca atgādina mūsu Pestītāja Jēzus Kristus ciešanu noslēpumu un reizē arī mūsu pestīšanas maksu. Kristus ciešanu apraksts mums parāda divu cilvēku iekšējo cīņu un arī šīs cīņas iznākumu.
Dažus vārdus gribu teikt par diviem Jēzus mācekļiem – Jūdasu un Pēteri. Jūdass plāno nodevību jau labu laiku iepriekš. Viņš dzīvo dubultu dzīvi. Evaņģēlijs runā, ka viņš meloja tad, kad pārmeta Marijai izšķērdību un teica, ka viņš gribētu palīdzēt nabagiem, bet evaņģēlists viņu nosauc par zagli. Ar šo zagļa garu viņš dzīvoja jau ilgāku laiku. Jēzus viņu saudzīgi brīdina par viņa dubulto dzīvi. Jūdass to neņem vērā. Pat tad, kad Jēzus viņam Pēdējo vakariņu laikā uz jautājumu par nodevēju tieši saka: “Jā, tas esi tu.” Jūdass tomēr paliek pie sava plāna – labi nopelnīt. Līdzīgā situācijā cilvēks var būt tā aptumšots, ka nesaprot paša izdarīto kļūdu. Atcerēsimies ķēniņu Dāvidu, kad viņš izdarīja divus lielus grēkus – gan laulības pārkāpšanu, gan slepkavību – un domāja, ka tas nav nekas sevišķs. Tomēr tad, kad pravietis Nātans viņam, izmantojot līdzību, tieši acīs pateica: “Tu esi tas cilvēks”, Dāvids saprata un ļoti nožēloja savu grēku. Jūdasa gadījumā notika otrādi – pat tieši saņēmis pamācību, viņš nemainīja savas domas.
Pētera situācija bija pavisam cita. Viņš baiļu brīdī noliedz savu Mācītāju, to, kuram solīja savu uzticību līdz nāvei. Bet tas bija vājuma brīdis. Pēteris savā sirdī mīlēja Jēzu. Bija gatavs mirt par Jēzu. Un tad, kad Jēzus paskatījās uz viņu, atgādinādams viņu sarunu pirms dažām stundām, Pēteris sāka rūgti raudāt, tātad nožēlot savu vainu.
Ar to gribu pateikt, ka tad, ja mums Dievs caur sirdsapziņu konkrēti pasaka – tu esi vainīgs -, nenocietināsim savu sirdi kā Jūdass, turpinot palikt grēkā. Lai mums paraugs ir Pēteris, kurš dažreiz bija pārsteidzīgs, bet tomēr dedzīgs. Spēja atzīt savu vainu, atcerējās, ko Jēzus viņam tieši acīs bija teicis par aizliegšanos, un saņēma piedošanu. Jēzus gribēja glābt Jūdasu un viņu apturēt no noziedzīgā soļa, bet Jūdass to nepieņēma. Arī Pēteri Jēzus brīdināja, un viņš atgriezās.
Mūs Jēzus uzrunā ne tikai caur sirdsapziņu, bet arī caur cilvēkiem, kuri mūs par kaut ko brīdina. Tie nav mūsu ienaidnieki, viņi grib mums palīdzēt. Dažreiz Dievs mūs pamāca caur Svētajiem Rakstiem, garīgu literatūru vai citādos Dievam vien zināmos veidos.
Esam daudzreiz redzējuši dažādas filmas un teātra uzvedumus par Kristus ciešanām. Tas var mūs ievest pārdomās par šiem notikumiem un atgādināt to svarīgumu, bet lai tas nekļūst par pamatu domai, ka tas vienkārši ir mākslinieku darbs! Lai Kristus ciešanu apdomāšana mums palīdz saprast, cik liels ļaunums ir grēks un cik žēlsirdīgs ir Jēzus Kristus, kurš uzņēmās tādas ciešanas un nāvi, lai cilvēkam parādītu savu lielo mīlestību.
LRKB IC; Foto: Matthias Hein
