(1919-1954)
„No paradīzes mums palikušas pāri trīs lietas: zvaigznes naktī, ziedi dienā un bērna acis.” Dante
Tēta Antona un māmiņas Veronikas pirmdzimtā meitiņa Radītāja brīnišķīgo pasauli ieraudzīja vasaras pilnbriedā 1919. gada 20. augustā. Jau pēc četrām dienām viņa saņēma, kā vēlāk rakstīs „Dzīves dziesmā”, savas sūtības lielāko un skaistāko dāvanu – Kristību un vārdu Sofija. Svētais Gars meitenes dvēselē ielēja trīs dievišķos tikumus: ticību, cerību un mīlestību, un no šā brīža mazā kļuva par dzīvo Dieva svētnīcu. Dažus gadus vēlāk Sofijai piebiedrojās māsiņa Broņislava un pēc tam arī brālītis Antons. Dzimtās mājas atradās netālu no Daugavas, Nīcgales draudzes Rasnačos, kur viņa pavadīja laimīgu bērnību. Vēlāk Sofija Lazdāne rakstīs: „Mana pirmā tikumu skola bija vecāku piemērs.”
Viņa mācījās paļauties uz Dievu, svētīt svētdienas, piedalīties Svētajā Misē, lūgties, būt pašaizliedzīga, mīlēt nabagus un tiem palīdzēt. Sofija māmiņas acīs saskatīja tik daudz labestības un maiguma, ka viņai gribējās teikt – tajās mirdzēja debesis. Kā jau visiem bērniem, arī Sofijai gadījās kļūmes, reizēm viņa kļuva ietiepīga un pat spītīga. Viņa pati raksta: „Biju egoistiska, liela bija mana patmīlība un lepnība. Es vēlējos, kaut varētu visai pasaulei patikt un dzīvot laicīgās mīlestības laimē vieglu dzīvi. Man patika katrs glaims, piemēram, ka man ir skaistas acis, ka esmu laba…” Sofija ļoti mīlēja dabu, priecājās par rāmi plūstošo Daugavu, saules staru rotaļu virs ūdeņiem, vienkāršajiem pļavu ziediem, māmiņas stādītajām dārza puķēm, mirdzošajām zvaigznēm debesu velvē.
Pienāca skolas gadi. Tētis jau iepriekš bija iegādājies ābeci, lai mācītu Sofiju lasīt. Meitene nebija sevišķi apdāvināta, bet toties uzcītīga un ar labu uzvedību. Jau no skolas gadiem Sofija vēlējās būt skolotāja un centās to īstenot: palīdzēja māsiņai un brālītim tikt galā ar skolas uzdevumiem.
Pēc 3. klases beigšanas Sofija gatavojās pirmajai grēksūdzei, ticības mācībā viņai nebija nekādu grūtību. Vēl pēc gadiem viņa atcerēsies: „Es jutos tik laimīga, tik laimīga bija sirds…”
1931. gada 24. maijā Sofija pirmo reizi pieņēma Svēto Komūniju. Meitenē modās jaunas, vēl neapjaustas vēlmes – kļūt svētai, kļūt moceklei par ticību. Bet pagaidām Sofija priecājās par to, ka var pieņemt svētos sakramentus, iet procesijā un nest spilventiņu ar Dievmātes monogrammu. „Jēzu un Mariju mana sirds mīlēja.” Mazās egoistes un tiepšas sirsniņa kļūst paklausīga, pašaizliedzīga, savaldīga un arvien mīļāka.
Savu 14. dzīves gadu Sofija vēlāk nosauks par atgriešanās laiku, kurā sāka domāt par savas dzīves mērķi: „Ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve – tikai tas pastāvēs, kam ir mūžības vērtība.” Šīs ilgas kļūt svētai viņa uztur, mācoties arī Daugavpils Skolotāju institūtā. Jau šeit viņā dzimst jauna doma, un dvēselē iedegas aicinājuma zvaigzne – būt klostermāsai.
1935. gada 2. jūnijā Sofija saņem Iestiprināšanas sakramentu un otru vārdu Marija. Šī sakramenta žēlastību iespaidā viņa arvien vairāk iepazīst Dievu un sevi pašu, cenšas pēc tīrākas un skaidrākas sirds, kas būtu brīva no pieķeršanās grēkam. Jau studiju laikā Sofija iesāk meditēt. To viņa praktizē Dieva žēlastības vadīta, pēc mācībām pastaigājoties, raisās skaistas domas, kas viņu tuvina Visuma Radītājam. Vasaras vakaros lauku mājās Sofija stundām ilgi var sēdēt uz soliņa dārzā un baudīt klusumu, lūkoties uzlecošajās zvaigznēs un domāt par Dievu, debesīm, mūžību. Viņa vienkārši secina – esmu Dievā. Bet atkal un atkal viņa atzīst, ka nav vēl svēta, ka arvien gadās kļūdas. Bija vēl jāmācās pieņemt savu cilvēcīgo vājumu, un tas iesēj mazvērtības kompleksu. Vajag paiet vairākiem gadiem, līdz visi tumšie mākoņi izklīst un Sofijas dvēsele kļūst dzidra un skaidra, pavisam gaiša Dieva un tuvākā mīlestības saulē. Sofija meklē patiesību, lasa Svētos Rakstus, svētās Terēzijas no Jēzus Bērna „Dvēseles pārdzīvojumus” un citas laba satura garīgās grāmatas. Patiesību viņa atrod Dievā un Viņu arvien dziļāk iemīl.
1935. gada rudenī Sofija sāk strādāt skolā. Viņa prot saistīt bērnu uzmanību, māca skolēnus būt čakliem, meklēt prieku labās lietās, dzīvot Dieva klātbūtnē un iegūt zināšanas. Viņa mīl bērnus un ar tiem labi saprotas. Skolotājas darbs jaunajai sievietei sagādā prieku.
Kā jau inteliģences pārstāve, viņa iesaistās kultūras dzīvē, spēlē kādu teātra lomu, vada skolas sarīkojumus, mīl dejot. „Un tomēr es redzēju, ka tas viss nespēj mani apmierināt, tas viss ir tikai tukšība.”
Sofija piedalās Svētajā Misē. Kaut ļoti ilgojas un mīl Dievu, tomēr jūtas necienīga ik dienas pieņemt Svēto Euharistiju. „Uzreiz es redzēju šādu redzējumu – man pienāca klāt karmelītes tērpā ģērbtā sv. Terēzija no Jēzus Bērna, noliecās pie manis, saņēma mani pie labā elkoņa un piecēla. Pa baznīcas vidu līdz altārim veidojās gaismā tīts taisns celiņš. Es pārvērtos par mazu, apmēram trīs gadus vecu, balti ģērbtu, skaistu bērnu, kas, rociņas izpletis, pa gaišo ceļu aizskrēja pie dievgalda. Tur priesteris ar ciboriju rokās mani gaidīja. Viens mirklis, un viss redzējums atkal pazuda.” Beidzot Sofija saņem drosmi un lūdz garīgajam tēvam atļauju katru dienu iet pie Svētās Komūnijas, bet nesaka neko par redzējumu.
Sofija arvien vairāk izjūt, ka Dievs ir Mīlestība, ka tikai Dievs var piepildīt viņas sirds ilgas. Saprot, ka viņas sūtība ir mīlēt Dievu un tuvāko, un šo mīlestību izrāda darbos. Viņa pamana: kādai sievietei, kura bieži apmeklē baznīcu, nav piedienīga mēteļa – vienu no saviem mēteļiem viņa uzdāvina; savu divriteni laipni piedāvā pastniecei, jo viņai jānes smaga soma un kājām jāiet tāli ceļi. Sofija ļoti cenšas veidot savu raksturu, vingrinās pacietībā un izturībā, mācās turēt doto vārdu, mācās pazemību, uztur dzīvu kontaktu ar Kungu garīgi, pateicas un lūdzas saviem vārdiem. Šai laikā Dievs Sofijai dāvā daudz garīgā prieka. Baznīcā viņa pievērš savu skatu altārim un paliek uz ceļiem bez jebkādām kustībām. Arī mājās, esot pie kāda darba, viņas māsa Broņa ievēro, ka Sofija, iegrimusi dziļās domās, laimīgi smaida. Broņa izsaka kādu piezīmi, bet māmiņa mierinoši nosaka – ļauj viņai būt Dievā.
Ir sācies Otrais pasaules karš, Sofija maina darbavietu, lai būtu tuvāk mājām. Kā jau kara laikā, Kalupē ir daudz grūtāk tikt galā ar bērniem. Viņa saprot, ka te var palīdzēt tikai lūgšana un Dieva žēlastība.
1942. gada vasarā Sofijai ir jāpiedalās vācu valodas metodikas kursos Jaunaglonā, pēc tam ir rekolekcijas un Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki 15. augustā. Sofija ir labi pārdomājusi un Dievmātes svētku dienas noslēgumā dodas uz Jaunaglonu, lai uzzinātu par iespēju iestāties klosterī pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām. Viņai iesaka rakstīt iesniegumu klostera priekšniecei Rīgā. Vēstule atstāj labu iespaidu, un viņa tiek uzaicināta uz Rīgu. Atbraukusi mājās, Sofija kārto dokumentus. Kad vecāki uzzina Sofijas nodomu iestāties klosterī, turklāt kara laikā, ģimenē iezogas nemiers – tētis, viņas mīļais tētis, ir pavisam sašutis un negrib ne dzirdēt par klosteri. Viņš tikai norūc – sadomāja! Māmiņa kā vienmēr piekrīt tēvam. Šoreiz Sofija nepiekāpjas, kaut gan vienmēr ir bijusi paklausīga vecākiem. Protams, ka Sofijai ir grūti sāpināt savus mīļos, bet viņa zina, ka Dieva dēļ to drīkst darīt. Māte ar meitas izvēli samierinās vieglāk, bet tētim šis solis maksā daudz – tikai tuvojoties nāves stundai, ar priestera palīdzību viņš nonāk līdz sapratnei – ir labi, ka viens bērns ir klosterī.
Pa šo laiku Sofijai nākas daudz ciest. Viņa ir vēlējusies uz atvadām 8. septembrī, draudzes lielākajos svētkos, greznot Dievmātes altāri, bet nekur nevar dabūt ziedus. Tad viņa māmiņai un pati sev saka: „Es pati būšu puķe.”
Jo tuvāk nāk atvadu brīdis, jo vairāk vecāki pārdzīvo un ir gana norūpējušies, arī brālis un māsa staigā klusi un nomākušies kā pelēki lietus mākonīši. Atvadīšanās mirklī Sofija jūt līdzi ģimenes sāpēm, mierina, apsola lūgties. Tētis pavada uz staciju, novēl laimīgu ceļu un Dieva svētību.
Ir 1942. gada 16. oktobra vēss un skaidrs rīts, kad Sofijai tiek atvērtas klostera durvis. Viņa iesniedz vajadzīgos dokumentus. Priekšniecei sagādā pārsteigumu draudzes prāvesta cildinošā tikumības apliecība, kur, starp citu, rakstīts: „Tā ir svēta!” Priekšniecei un pārējām māsām, arī novicēm, jaunatnācēja liekas klusa, apvaldīta un sevišķi sakopota lūgšanā. Kad Sofijai vajag apmeklēt kādu iestādi, pavadītāja – jauna novice – pie sevis brīnās, kā gan, būdama skolotāja, viņa var ģērbties tik necili. Novice jau nezina, ka Sofija ir vingrinājusies daudzos tikumos, arī nabadzībā, un izcīnījusi daudzas cīņas, lai sevi uzvarētu. Jaunā postulante ir ļoti paklausīga un čakla.
Priekšniece viņu lūdz aizvietot kādu māsu – ticības mācības skolotāju. Lai gan Sofijai nav pieredzes, viņa tomēr uzņemas to darīt. Kungs atalgo pūles ar panākumiem. Kā pirms klostera, tā arī jaunajā dzīvē viņa visu lekcijās dzirdēto pieņem ļoti radikāli un pūlas īstenot dzīvē. Vienreiz, lūdzot Rožukroni netālu no tabernākula, viņa dzird balsi, kas saka: „Tu būsi atstāta.” Viņa nodomā: „To mēs vēl redzēsim!” – un lūdzas tālāk. Dieva iepriecinājumi viens pēc otra pazūd, sākas pelēkā ikdiena. Sofija jūtas nospiesta un apmulsusi, viņa nezina, ko runāt rekreācijā, lūgšana vairs neveicas. Arī citām postulantēm un novicēm viņa sagādā raizes un reizēm izsauc neizpratni. Tomēr Sofija cenšas ar visu sirdi būt laba un laipna. Ļaunais gars neguļ, uzbur šādas dzīves mazvērtību, uzmācas skrupulozas bailes un nemiers. Viņa jūtas pavisam vientuļa, sevi salīdzina ar princesi stikla kalnā. Tomēr nepadodas, ļoti dedzīgi strādā pie sava rakstura kļūdu labošanas, punktuāli ievēro priekšrakstus un uzlūko Jēzu, lai no Viņa mācītos pārvarēt grūtības un kārdinājumus.
Sofijai ir atļauts sagatavot bērnus Pirmajai Svētajai Komūnijai, tas viņai sagādā gaišu prieku. Viņa saka: „Kopā ar svēto Jaunavu Mariju es gatavoju vietu Jēzus Bērnam bērnu dvēselēs.”
1943. gada pavasaris paiet priecīgās gaidās par ieģērbšanu klostera tērpā. Jūnija beigās priekšniece vada postulantēm desmit dienu rekolekcijas, lai sagatavotu tuvajām svinībām. 2. jūlija rīts ir skaists un saulains. Sofija saņem jaunu vārdu – māsa Marija Stefana: „Lai Kungs tevi izģērbj no vecā cilvēka un viņa darbiem un uzģērbj tev jaunu cilvēku, kas ir radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesības svētumā.” Jaunā māsa grib iet caur dzīvi ar fiat-magnificat noskaņojumu. Šajā dienā Jēzus jauno māsu ir saistījis ar prieku un jūtamu savu tuvumu.
Noviciāts – jauno māsu pārbaudes laiks pirms svētsolījumu došanas – norit grūtajos kara laika apstākļos, kad uzturs trūcīgs, telpās arvien par maz siltuma. Māsa šo laiku iztur, aicinājums norūdās grūtībās, pelēko ikdienu cenšas izdaiļot ar sirsnīgu mīlestību, ar pateicību Dievam par visu, ko Viņš dod vai pieļauj. Māsa Marija Stefana „grib būt zieds Bērna Jēzus rociņā, ko Marija noplūca un atdeva Viņam”. Šis ziediņš iztur arī smago kārdinājumu pret cerības tikumu, iztur daudzas tumsas stundas dvēselē, paliek uzticīga arī slimības dienās un deg ilgās arvien ciešāk vienoties ar Dievu. Viņas lielās acis kļūst arvien mirdzošākas. Viņa reizēm aizmirstas Dievā, un kāda māsa izmet: „Vai jūs atkal esat ekstāzē?” Māsa klusē, cenšas lūgt veicīgāk vai arī veiklāk darīt iesākto darbiņu.
Pēc noviciāta māsa Marija Stefana 1945. gada 3. jūlijā drīkst dot svētsolījumus: jaunavību, nabadzību un paklausību uz trim gadiem. Viņa to dara ar prieku un svētu bijību un Jēzum lūdz, lai viņa „kļūtu degošais mīlestības upuris”. Ar slimībām un gara ciešanām, ar darbu pie bērniem kaulu tuberkulozes slimnīcā aizrit šie trīs gadi. Viņai ir grūtības saprasties ar kādu māsu, un jaunā klostermāsa nojauš, ka tamdēļ var rasties problēmas. Māsa jūt pamudinājumu runāt par savām grūtībām ar priekšnieci, kaut nekad iepriekš nebija atklājusi savu mistisko piedzīvojumu ar svēto Terēzi no Bērna Jēzus un arī citus dzirdētos vai justos. Sarunā viņa atklāj Dieva darbību savā dvēselē, saņemtās žēlastības, grūtības sadzīvē. Lai arī jaunā māsa jūt, ka ir darījusi labi un saņēmusi mierinājumu, tomēr tumšie mākoņi neizklīst. Mūžīgo solījumu dienu atliek uz nenoteiktu laiku, un viņa uzsāk nežēlīgu cīņu ar savu patmīlību. Viņa saslimst, vajag atstāt darbu, jo okupācijas vara nevēlas, ka māsas strādā un māca bērnus.
1948. gada 30. septembris beidzot tiek nozīmēts kā mūžīgo svētsolījumu diena. Māsa gatavojas ar lielu dedzību un prieku. Šai dienā viņa upurējas Mīlestībai, lūdz Jēzum, lai, Viņš „ļauj kā svētajam Stefanam sadegt mīlestības liesmās, kļūt mīlestības moceklei”. Zemīgā mīlētāja šai dienā ir bezgala laimīga, viņu sveic māsas, radinieki, garīgais tēvs, ir daudz ziedu, skaistu vēlējumu, un dvēselē skan viena stīga, ko kongregācijas dibinātāja māte Klāra Fei tik ļoti ieteica un uzsvēra: „Manete in Me – palieciet Manī!” Māsa to ir ļoti labi sapratusi un cenšas īstenot – palikt apslēptai altāra Dievā.
Drīz pēc svētkiem pieklauvē slimība – nāves vēstnese. Pastāvošā valdība nav labi noskaņota pret klostera māsām, un viņas no Rīgas tiek izraidītas. Māsas pārceļas uz dzīvi Aglonā, vecajos dominikāņu klostera mūros. Neskatoties uz telpu bēdīgo stāvokli un trūcīgo uzturu, māsa jūtas laimīga, un dvēsele dabas brīvībā un skaistumā atspirgst.
1950. gada jūnijā Daugavpils prettuberkulozes dispanserā viņai tiek konstatēta tuberkuloze atklātā formā. Seko ārstēšanās Rāznas sanatorijā, operācija: „Šīs stundas es pavadīju kopā ar mīļo Pestītāju uz krusta.” Ārsti un māsiņas apbrīno jaunās māsas pacietību, pateicību un laipnību. Viņa raksta priekšniecei: „Mīļais Dievs rāda manu niecības bezdibeni un savas dievišķās mīlestības dziļumu – un es esmu tik laimīga. Es izeju dārzā pastaigāties vai sēdu meditācijā, vai esmu ceļos tabernākula priekšā – es esmu Tevī un Tu esi manī. Es skatos uz Tevi, un Tu skaties uz mani. Es klausos.”
Drīz seko otra operācija, ilgāku laiku jāpaliek gultā, jo ir sarežģījumi, drudzis, māsa lūdz: „Pieņem, Tēvs, manu upuri!”
Pēc vairākiem mēnešiem māsa drīkst būt atkal klosterī, veselība ir nedaudz uzlabojusies. Nepieciešams turpināt ārstēšanos, taču neuzmanības dēļ tiek piemirsts laicīgi aizvest māsu uz gāzēšanas procedūru, un, kad par to atceras, ir par vēlu. Slimība uzliesmo ar jaunu sparu, tomēr māsa ir pateicīga par visu un rodas iespaids, ka viņai nekas sevišķs nav jācieš. Māsa vēl tiek nosūtīta uz ārstēšanos Rīgas slimnīcā, pēc nepilna mēneša viņu no turienes izraksta, jo operāciju nav iespējams veikt sirds vājuma dēļ. Viņa ir pateicīga visiem, kuri grib viņai palīdzēt, bet nespēj. Nu māsa dodas atpakaļ uz Aglonu, lai pēdējo savas dzīves ceļa posmu pavadītu izolēta no citām māsām, vienīgi slimo māsu kopēja ir viņas tuvumā. Māsa Marija Stefana ir mierīga, bez sarūgtinājuma pieņem smago situāciju un raksta arhibīskapam: „Kad man paliek sliktāk un ir mazas cerības uz dzīvi, tad es priecājos par Debesīm.”
Viņa kā labs Dieva bērns saprot, ka pēdējais lielākais dzīves notikums būs tad, kad viņa pārkāps šīs dzīves slieksni nāves brīdī. Māsa Marija Stefana grib kāpt sāpju kalnā vienu pakāpienu pēc otra, un tas viņai nozīmē kāpt laimes un pilnības kalnā. Viņa kopā ar Dievmāti gavilē Dievā un priecājas, ka Pestītājs „dzīvo manī savu dievišķo dzīvi”. Tikai reizēm māsas drīkst apciemot smagi slimo, taču smaidīgo un priecīgo māsu, kura nekad nežēlojās.
1954. gada vasarā māsa kļūst arvien vārgāka: ir drudzis, svīšana, elpas trūkums, stiprs klepus. Ja kāda māsa viņai izrāda līdzjūtību, viņa smaidīdama atbild: „Ir taču siena laiks.” Pienāk augusts, labības pļaujas laiks, dārzos briest raža, sārtojas āboli un tuvojas mīļās Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētki, un arī mazās upurvārpiņas māsas Marijas Stefanas zemes dzīves noslēguma stunda. Tuvojas brīdis, kad viņas pagurusī sirds iesauksies: „Esi sveicināts, mirdzošais krusts, kas apskaidro tā nesēju!” Tā viņa jau iepriekš bija rakstījusi „Sirds noslēpumā”. Pirms aiziešanas mūžībā Dievs ļoti mīļi iepriecina māsu Mariju Stefanu – caur atvērtām durvīm viņa deviņas dienas var sekot līdzi Svētās Mises upurim, pieņemt Gandares un Slimnieku sakramentu.
Māsai paliek arvien grūtāk, viņa nevar gulēt, tikai sēdot iesnaužas. Pienāk 15. augusts. Ir ieradusies viņas māsa Broņislava, kura strādā par medicīnas māsu Ogrē. Ar grūtībām māsa Marija Stefana vēl spēj uzsmaidīt, lai atvadītos, tad noslīgst spilvenos, noskūpsta krucifiksu un pasaka: „Visu Jēzus mīlestības dēļ! Jēzu, es mīlu Tevi,… Jēzu es mī…” – un lūpas sastingst smaidā. Priekšniece klusi saka, šeit ir noslēgusies mīlestības dzīve – dziedāsim „Mana dvēsele augsti slavē Kungu”.
Māsa Leonija PIJ, Katoļu Baznīcas Vēstnesis
Lilijas Berzinskas disertācija “Māsa Marija Stefana kā Terēzes no Lizjē tēla pārņēmēja: reliģiski pētnieciskā kritiskā analīze”
Fragmenti no tēva Toma konferencēm: “…pa zemajiem mīlestības vārtiem” (māsa Marija Stefana PIJ)
