5. oktobris
Bavārijas sirdī – starp Regensburgu un Ingelštatu – atrodas mazs ciemats Mindelštetene, kur Anna Šeifere ļoti pieticīgos apstākļos piedzima galdnieka ģimenē. Viņas māte meiteni kristīgi audzināja. Skolā viņa bija labāko audzēkņu vidū, bet vienlaikus klusa, atturīga un dievbijīga. Kad Anna saņēma Pirmo Svēto Komūniju, viņa veltīja savu dzīvi Pestītājam. 13 gadu vecumā viņa sāka strādāt Regesburgā. Tur cerēja iegūt pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu iestāties kādā klosterī un kļūt par misionāru māsu.
Pēc tēva nāves 1896. gadā viņa kalpoja Landšutā. Tur viņa saņēma aicinājumu no Jēzus, kurš vēlējās viņas dzīvi izmainīt uz visiem laikiem: Annai būs jācieš liela un ilgstoša agonija. Lai gan Annas bērnišķīgā dvēsele vēlējās sevi atdot pilnībā, viņa vispirms reaģēja kā katrs normāls cilvēks: ar bailēm un vēlēšanos aizbēgt. Viņa atrada jaunu darbu Stamhamā, mežsaimniecībā. 1901. gada 4. februārī veļas mazgātavā sākās viņas smagie pārbaudījumi. Virs veļas mazgājamā katla no sienas bija atvienojies cepeškrāsns cauruļvads, un viņa mēģināja šo postījumu salabot, taču paslīdēja un ar abām kājām līdz ceļiem iekrita milzīgā katlā ar verdošu sārmu. Nevienā no slimnīcā nebija iespējams sadziedēt viņas brūces. Kad Annu izlaida no slimnīcas, viņas stāvoklis bija tik slikts, ka vairs nevarēja izkāpt nu slimības gultas. Drīz slimībai pievienojās rūgta nabadzība. Kopā ar mammu viņām bija jāatstāj vecāku mājas un vajadzēja īrēt istabu, dzīvojot no mazās deviņu marku pensijas, ko viņa saņēma kā darbnespējīga persona.
Pēc sākotnēja iekšējā protesta, Anna arvien vairāk saprata Dieva gribu šajā grūtajā ciešanu skolā un arvien vairāk un vairāk tai priecīgi piekrita. Ciešanās un nabadzībā meitene redzēja krustāsistā Jēzus aicinājumu, savas dzīves misiju un piepildījumu. Viņa piekrita veltīt savu dzīvi un ciešanas Dievam kā upuri par gandarīšanu un sāka dedzīgi lūgties, gandarīt un upurēties. Vietējas draudzes priesteris Karls Rigers bija viņai labs garīgais vadītājs un katru dienu nesa Svēto Komūniju. Viņš palīdzēja arī materiāli, līdzīgi kā citi ciemata iedzīvotāji. 1910. gada rudenī sāka notikt pārdabiskas lietas. Vīzijās – Anna tās sauca par sapņiem – viņa vispirms redzēja svēto Francisku, tad Kungu, kurš bija gatavs viņu pieņemt kā upuri. Kopš tā laika viņa nesa – daudzi par to nezināja – Kristus brūces, stigmātus. Annas sirdī dzima apustulāta ideja: viņa apsolīja lūgties par citiem, sniedza mierinājumu sarunās un rakstot vēstules visiem, kas vērsās pie viņas pēc palīdzības. Vēstules ar lūgumiem sasniedza viņu ne tikai no tuvas apkārtnes, bet arī no Austrijas, Šveices un pat no Amerikas.
Sākot no 1923. gada svētā Marka piemiņas dienas, kad Annai bija atļauts ekstāzē liecināt par Kunga ciešanām Lielajā piektdienā, viņas stāvoklis ārkārtīgi pasliktinājās: viņa piedzīvoja pilnīgu kāju paralīzi, šausmīgus krampjus, kurus izraisīja muguras bojājumi, un iekšējo orgānu vēzi. Piecas nedēļas pirms nāves viņai bija smadzeņu bojājumi, kurus izraisīja viņas izkrišana no gultas. Tas vēl vairāk pasliktināja viņas spēju runāt, kā arī redzi. Pēdējos dzīves gados viņas ciešanas kļuva tik sāpīgas, ka ikvienu pārsteidza, kā cilvēks var panest šādas mokpilnas fiziskās sāpes. 1925. gada 5. oktobra rītā mirstošā Anna pēdējo reizi saņēma Svēto Komūniju, kas bija viņas stiprinājums visus šos 25 smago pārbaudījumu gadus. Īsi pirms nāves viņa pārmeta krustu un lūdzās: „Jēzu, Tev es dzīvoju!” Viņas bēres apmeklēja ļoti daudzi cilvēki, un tas bija liels notikums. Pēc Annas nāves viņas kaps kļuva par svētceļojumu vietu cilvēkiem, kas meklēja palīdzību savās vajadzībās, pateicās par žēlastībām, kuras saņēma caur viņas aizbildniecību, un lūdzās par viņas beatifikāciju.
Anna Šeifera tika pasludināta par svēto 2012. gada 21. oktobrī.
Ingrīda Puce, “Katoļu Kalendārs 2013”
