23. janvāris
Marianna Kope (kristītajā vārdā Barbara) ir dzimusi Rietumvācijā desmit bērnu ģimenē. Gadu pēc meitenes piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Ņujorkas štatu ASV. Lai gan Barbara jau agrā bērnībā juta aicinājumu uz klosterdzīvi, tomēr savu ceļu sāka iet deviņus gadus vēlāk, kad bija izpildījusi pienākumus pret ģimeni. Kā vecākais bērns viņa strādāja fabrikā un atbalstīja ģimeni laikā, kad tēvs saslima.
Visbeidzot 1862. gadā 24 gadu vecumā Barbara iestājās franciskāņu māsu ordenī Sirakūzā un saņēma Mariannas vārdu. Nākamajos gados salika mūža solījumus un sāka strādāt kā skolotāja un direktore vairākās Ņujorkas štata pamatskolās. Viņa pievienojās ordenim ar nodomu kalpot kā skolotāja, bet pavisam drīz Mariannai uzticēja vairākus administratīvus pienākumus, tostarp viņa piedalījās divu pirmo Ņujorkas štata slimnīcu dibināšanā.
1870. gadā viņa sāka jaunu kalpošanu kā medmāsa–administratore Sv. Jāzepa slimnīcā Sirakūzā Ņujorkā, kur pavadīja sešus gadus. Lai gan māti Mariannu bieži kritizēja par to, ka slimnīcā uzņem tādus pacientus kā, piemēram, alkoholiķi, Ņujorkas štatā viņu cienīja un mīlēja laipnības, gudrības un praktiskuma dēļ.
1883. gadā māte Marianna kā jaunā Sirakūzas provinces vadītāja saņēma vēstuli no katoļu priestera, kas lūdza palīdzību slimnīcu un skolas vadīšanā Havaju salās, kā arī darbā ar spitālīgajiem. Vēstule aizkustināja mātes Mariannas sirdi, un viņa entuziastiski atbildēja: „Es alkstu strādāt un no visas sirds vēlos būt viena no tām, kas izvēlētas šai privilēģijai upurēties nabadzīgo salas iedzīvotāju dvēseļu glābšanai… Man nav bail ne no kādām slimībām, mans lielākais prieks būs kalpot atmestajiem lepras slimniekiem.”
Viņa un citas sešas franciskāņu māsas ieradās Honolulu 1883. gada novembrī, un viņu galvenais uzdevums bija vadīt slimnīcu Oahu, kas kalpoja kā pacientu uzņemšanas vieta no apkārtējām salām. Māsas rūpējās par 200 pacientiem, uzlaboja pacientu dzīves apstākļus un ārstniecības līmeni, izveidoja jaunas aprūpes iestādes.
Tēvu Damiānu, „Lepras slimnieku apustuli”, māte Marianna pirmo reizi satika 1884. gada janvārī, kad viņš vēl bija pie šķietami labas veselības. Divus gadus vēlāk, 1886. gadā, kad tēvam Damianam bija jau diagnosticēta lepra, māte Mariana vienīgā izrādīja viesmīlību priesterim, kas bija citu atstumts – gan Baznīcas, gan Honolulu valdības pārstāvji viņu uzskatīja par nevēlamu viesi kopš brīža, kad uzzināja par slimību.
1887. gadā, kad pie varas nāca jaunā Havaju salu valdība, tās amatpersonas nolēma aizvērt Oahu slimnīcu un uzņemšanas staciju un pastiprināt iepriekšējo atsvešināšanās politiku. Neatbildēts bija jautājums, kurš rūpēsies par slimajiem, kas atkal tiks nogādāti uz Moloku salu. 1888. gadā māte Mariana atkal atsaucās uz palīdzības saucienu: „Mēs ar prieku pieņemsim šo darbu…” Viņa ieradās Kalaupapa dažus mēnešus pirms tēva Damiana nāves kopā ar divām māsām un mierināja slimo priesteri, apliecinot, ka rūpēsies par pacientiem viņa izveidotajās mājās zēniem un meitenēm.
Māsu darba slodze bija milzīga, un nasta šķita, sniedzas pāri viņu spēkiem. Izmisuma brīžos māsa Leopoldina pārdomāja: „Cik ilgi, ak, Kungs, man vajadzēs redzēt tikai šos slimos un ar spitālību nosegtos?” Māte Mariana, kas nekad nezaudēja optimismu, vienmēr bija rāma un pilnībā uzticējās Dievam, iedvesa cerību apkārtējos un mazināja māsu bailes no iespējas saslimt ar spitālību. Viņa mācīja māsām, ka pirmais pienākums ir padarīt šo Dieva radīto sieviešu, kas cieš no briesmīgās slimības, dzīvi pēc iespējas patīkamāku un komfortablāku.
Māte Marianna nekad neatgriezās Sirakūzā. Viņa nomira Havaju salās 1918. gadā 8. augustā. 2012. gada 21. oktobrī māte Marianna tika pasludināta par svēto.
Ingrīda Puce, “Katoļu Kalendārs 2013”
