Liturģija ir simbolu, dziesmu, lūgšanu un darbību kopums, ar kuru palīdzību Baznīca izsaka un manifestē goda atdošanu Dievam, kā arī dara klātesošu Kristus pestīšanas darbu. Cilvēku kopiena (Baznīca), būdama ierobežota laikā, telpā un kultūrā, atveras uz Dieva darbību un atbild uz to ar žestiem un vārdiem, rituāliem un ceremonijām. Ņemot vērā, ka ticība ir dinamisks process un tiek arī attīstīta, tad cilvēks, piedaloties liturģijā, izmanto dažādas maņas (dzirde, redze, oža), lai izpaustu ticību un mīlestību pret Dievu, vienlaikus arī veidojot lūgšanas kopienu. To visu palīdz piedzīvot vārdi, mūzika, žesti, kustības utt.
Adorācija [lat. adoratio ‘godināšana’] – visaugstākā goda atdošana, kas pienākas tikai Dievam: liturģijā un paraliturģijā parasti ir saistīta ar Euharistiju (Sv. Mises laikā – hostijas un biķera pacelšana; ārpus Mises – Vissvētākā Sakramenta izstādīšana). Lielajā Piektdienā notiek arī krusta adorācija.
Aklamācija [lat. acclamare ‘kliegt’] – liturģiskie izteicieni, ar ko draudze apliecina savu piekrišanu, cieņu un piedalīšanos kopīgā dievkalpojumā, piem., āmen, alleluja.
Akolits [gr. akolouthos ‘sekotājs, pavadonis’] – tas, kurš ir aicināts palīdzēt priesterim un diakonam viņu pienākumu pildīšanā saistībā ar Sv. Misi un Komūniju – pēc Vārda liturģijas sagatavo altāri un liturģiskos traukus Euharistijas svinēšanai un kā ārkārtējs kalpotājs var palīdzēt Komūnijas izdalīšanā tautai.
Alleluja [senebr. hallūyāh ‘slavējiet Dievu’] – Jūdaismā un kristietībā – prieka sauciens, piedziedājums, Dieva slavinājums. Liturģijā Lielajā Gavēnī to nelieto, savukārt Lieldienās tas tiek īpaši svinīgi izdziedāts.
Anamnēze [gr. anamnesis ‘pieminēšana’] – centrālā Euharistiskās lūgšanas daļa (kopā ar epiklēzi), kurā Baznīca piemin Jēzus Kristus ciešanas, augšāmcelšanos un otrreizējo atnākšanu godībā.
Antifona [gr. antiphonos ‘pretī skanošs vai refrēns’] – 1. piedziedājums, ar kuru breviārā bieži sākas un beidzas psalmi, izsakot to galveno domu; 2. liturģisks dziedājums, kas saistīts ar konkrēta dievkalpojuma raksturu vai liturģisko laiku. Antifonas var būt īsākas (pirms un pēc psalmiem breviārā) vai garākas (piem., dažkārt tiek uzskatīts, ka “Tavā patvērumā” ir antifona).
Apkūpināšana ar vīraku, arī incensija – liturģiska darbība, ko veic Sv. Mises vai cita dievkalpojuma laikā. Vecajā Derībā dūmi uz altāra bija upura forma. Baznīcas liturģijā vīraka dūmi simbolizē ticīgo lūgšanu, kas kā dūmi paceļas pie Dieva, savukārt smarža – viņu labos darbus un tikumus.
Apslacīšana ar svētīto ūdeni – viena no cilvēku, priekšmetu un vietu svētīšanas formām, ko veic garīdznieks liturģijas laikā vai ārpus tās, piemēram, kapu svētīšana kapusvētkos vai skolēnu un skolotāju svētīšana jaunā mācību gada sākumā. Arī svētījot lietas, transportlīdzekļus, mājas, pārtikas produktus utt.
Aspersija [lat. aspersio ‘apsmidzināšana’] – liturģiskā darbība grēku nožēlas akta ietvaros, garīdzniekam apslakot ticīgos ar svētīto ūdeni Kristības piemiņai. Parasti to veic galvenās Mises (Summas) sākumā svētdienās.
Beatifikācija [lat. beatificatio ‘ieskaitīt svētīgo kārtā’] – mirušā kristieša publiskā kulta oficiāla apstiprināšana, atzīstot, ka persona ir jau pestīta (ir svētīga), tāpēc var lūgt tās aizbildniecību pie Dieva. Jābūt spēkā vienam no trim Svētā Krēsla izvirzītajiem priekšnoteikumiem: 1) kandidāta varonīgie tikumi un ar viņa starpniecību veikts brīnums, 2) mocekļa nāve, kas pētīšanā apstiprināta, ka nogalināšanas iemesls ir mocekļa ticība, vai 3) pastāvējis kults kopš neatminamiem laikiem. Sk. kanonizācija.
Breviārs [lat. breviarium ‘īss apkopojums’] – Stundu liturģijas tekstu apkopojums (tradicionāli – grāmatas formātā, bet mūsdienās ir pieejams arī elektroniskā formātā mājaslapas vai aplikācijas veidā).
Celebrācija [lat. celebratio ‘sapulcēšanās lielā skaitā’] – publiska reliģiska darbība, piem., Sv. Mises u.c. dievkalpojumu svinēšana.
Celebrants – garīdznieks, kurš vada liturģiju, īpaši Sv. Misi. Ja to vada vairāki garīdznieki (koncelebrācija), tad viens no viņiem ir galvenais celebrants un pārējie ir koncelebranti.
Ceļos mešanās – žests, kas izsaka pazemību, dziļu lūgšanu, grēku nožēlu, to veic arī, saņemot Komūniju vai Vissvētākā Sakrameta adorācijas laikā.
Ceremonija [lat. caerimonia ‘kulta rituāls, svinīgs rits’] – reliģiskas svinības pēc Baznīcā iepriekš noteiktas kārtības, kur liturģiju vada garīdznieks, bet paraliturģisku darbību (piem., rožukroņa lūgšanu) var vadīt arī laicīga persona.
Credo [lat. credo ‘es ticu’] – ticības pamatpatiesību apkopojums; liturģijā vai paraliturģijā – kopīga ticības apliecināšana: 1. Sv. Mises daļa, balstīta uz, tā saukto, Nīkajas-Konstantinopoles simbolu, kuru skaita svētdienās un lielos svētkos kā ticīgo atbildi Dieva Vārdam starp homīliju un vispārējo lūgšanu, kas ir arī vienotības apliecināšana Euharistijas svinēšanā; 2. lūgšana, saukta par Apustuļu simbolu, izmantota gan individuāli (pātaros), gan paralituģijā (piem., rožukronī u.c.).
Četrdesmit stundu dievkalpojums – paraliturģiska tautas dievbijības forma, kuras mērķis ir atdzīvināt ticīgajos Vissvētākā Sakramenta adorāciju; bieži vien tiek organizēta 3 dienas pēc kārtas reizi gadā katrā draudzē. Dievkalpojumam ir gandarīšanas raksturs un tas ir saistīts ar atlaidām.
Dienas vidus lūgšana – pusdienlaika lūgšana Stundu liturģijā (breviārā), kura sastāv no ievadlūgšanas, himnas, trīs psalmiem ar antifonām, Sv. Rakstu lasījuma, īsa responsorija un vienkāršas svētības. Atkarībā no lūgšanas laika lūdzas tercu (starp 9.00 un 11.00), sekstu (starp 11.00 un 13.00), vai nonu (starp 13.00 un 16.00).
Dievkalpojums – publiska kulta darbība, kas ietver gan Sv. Misi, gan arī cita veida kopīgas lūgšanas, kurās lietotas zīmes, žesti, vārdi un dziesmas, ar kuru palīdzību Baznīca izsaka un manifistē goda atdošanu Dievam.
Epiklēze [gr. epiklesis ‘pāri-saukšana’] – centrālā Euharistiskās lūgšanas daļa (kopā ar anamnēzi), kurā priesteris lūdz Tēvu nosūtīt Svētdarītāju Garu, lai upurdāvanas kļūtu par Kristus Miesu un Asinīm, bet ticīgie, tās saņemdami, lai paši kļūtu par dzīvu upurdāvanu Dievam.
Euharistiskais gavēnis – ir atturēšanās no ēdiena un dzēriena, izņemot ūdeni un medikamentus, vismaz 1 stundu pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas.
Euharistiskā liturģija – Svētās Mises daļa, kad tiek sagatavota maize un vīns upurdāvanām, Euharistiskā lūgšana, kuras laikā notiek konsekrācija (maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm), un Komūnijas pieņemšana.
Euharistiskā lūgšana – euharistiskās svinēšanas “sirds”, kas tiek dēvēta par Svētās Mises kanonu un ietver šādus elementus: ievaddialogs starp priesteri un tautu, prefācija, Euharistijas iedibināšanas vēsts, anamnēze, epiklēze, aizlūgšana un nobeiguma doksoloģija.
Evaņģēlija lasījums – Vārda liturģijas daļa, kurā tiek lasīts noteikts fragments no Evaņģēlijiem. To lasa garīdznieks, un lasīšanas laikā visi klātesošie stāv.
Exultet, arī Exsultet [lat. exultet ‘lai līksmo!’] – slavas himna, ko dzied garīdznieks vai kantors tūlīt pēc Gaismas liturģijas Lieldienu vigīlijas laikā. Himnas nosaukums radies no tās pirmajiem vārdiem.
Ēdiena svētīšana, lūgšana pirms maltītes – svētības rituāls pie galda, kas ietver lūgšanu pirms maltītes, lūdzot svētību ēdienam un tiem, kas to baudīs; bet pēc maltītes, izsakot Dievam pateicību par saņemtajām dāvanām.
Ēdienu svētīšana Lieldienās – tradicionāli notiek Lielajā sestdienā (pirms vai pēc Lieldienu svētku vigīlijas Mises), kad ar svētīto ūdeni priesteris vai diakons apslacina ticīgo sagatavotos ēdienus Lieldienu svinībām mājās, īpaši maizi un miltu izstrādājumus (piemiņa Pashas maizei), gaļu un kūpinājumus (Pashas Jēra simbols) un olas (jaunas dzīvības zīme).
Gaismas liturģija – Lieldienu vigīlijas daļa, kas sastāv no uguns svētīšanas, Lieldienu sveces sagatavošanas, kā arī no procesijas, ar šo sveci ieejot baznīcā, Lieldienu slavas himnas (Exultet).
Galvas noliekšana – goda atdošanas liturģiskais žests altāra, krusta, galvenā celebranta priekšā.
Genufleksija [lat. genuflexio ‘ceļu locīšana’] – goda atdošanas žests, nometoties uz viena ceļa, īpaši Vissvētākā Sakramenta priekšā.
Glorija [lat. gloria ‘slava’] – sena himna, kuras tapšanai par iedvesmu ņemti eņģeļu vārdi no Lk 2, 14 “Gods Dievam augstumos” (lat. Gloria in excelsis Deo). To dzied svētdienās, izņemot Adventa un Gavēņa laikā, kā arī citos lielos svētkos, ieskaitot Ziemassvētkos un Lieldienu oktāvā.
Gregoriskie dziedājumi – [pēc Romas pāvesta Gregora I jeb sv. Gregora Lielā vārda] – vienbalsīga, parasti a capella(bez pavadījuma) liturģiskā dziedāšana, izmantota Sv. Misē un Stundu liturģijā parasti latīņu valodā, kas ir Baznīcas mūzikas kanons no viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Šo dziedājumu galvenais princips ir vārds, kas tiek izdziedāts (piem., himnās, antifonās, psalmos u.c.) atbilstoši liturģiskajam laikam vai ceremonijas specifikai.
Himna [gr. hymno ‘slavas dziedājums’] – liturģiskajā tradīcijā – Dievu slavinoša dziesma, ko izpilda dievkalpojumos (piem., Gloria, Te Deum u.c.) un breviāra lūgšanā.
Homīlija [gr. homilia ‘saruna, diskurss’] – arī sprediķis – Svēto Rakstu lasījumu skaidrojums Mises vai cita dievkalpojuma laikā. Tā seko pēc Evaņģēlija lasījuma. Tās mērķis ir attīstīt kristiešu ticību. Homīliju sludina bīskaps, priesteris vai diakons.
Hosanna [ebr. hōšī’ānna ‘glāb!’] – cildinājuma sauciens kristiešu un jūdu dievkalpojumos, kā arī liturģijā Palmu Svētdienas procesijas laikā pirms Sv. Mises. Vārds hosanna tiek lietots arī himnā Svēts, svēts Mises laikā.
Ievadpsalms jeb invitatorijs [lat. invitatorium ‘ielūgums, ierosinājums’] – Stundu liturģijas (breviāra) pirmā lūgšana, kuru var recitēt pirms laudēm vai stundu lasījumiem. Tā sastāv no antifonas un viena no četriem psalmiem (Ps 95, Ps 100, Ps 24 vai Ps 67).
Intence – 1. nodoms un mērķis veikt liturģisku darbību (piem., Kristību) Baznīcas vārdā; tas ir obligāts priekšnoteikums, lai sakraments būtu derīgs; 2. nodoms, kādā tiek celebrēta Sv. Mise, piem., par mirušajiem, par atveseļošanos no slimības utt.
Invokācijas [lat. invocatio ‘piesaukums’] – vispārējie lūgumi Stundu liturģijā, kā arī lūgumi litānijās u.c.
Kāju mazgāšana – ceremonija, ko veic bīskaps vai priesteris Lielās ceturtdienas Kunga Pēdējo Vakariņu Misē, mazgājot kājas 12 ticīgajiem pēc Jēzus parauga (Jņ13, 4 – 11) un atklājot Dieva pazemību iemiesošanās noslēpumā un Viņa nāves šķīstījošo spēku.
Kanonizācija [gr. kanon ‘modelis, paraugs’] – svinīgs un oficiāls Svētā Krēsla apstiprinājums visai Baznīcai, ka viens no tās mirušajiem un iepriekš beatificētajiem locekļiem atrodas svēto vidū debesīs un ka tagad var publiski viņu godināt un lūgt viņa aizbildniecību.
Kanons [gr. kanon ‘modelis, paraugs’] – Euharistiskās lūgšanas formulējums sv. Mises laikā Rietumu tradīcijā, kas attiecas īpaši uz Pirmo euharistisko lūgšanu jeb Romas kanonu.
Kantors [lat. cantor ‘dziedātājs’] – solists, kurš izpilda liturģiskos dziedājumus.
Kolekta, ievadlūgšana [lat. collecta ‘savākšana’] – lūgšana Sv. Mises laikā pirms Dieva Vārda liturģijas, kurā visu klātesošo ticīgo lūgšanu nodomi simboliski tiek ,,savākti’ kopā. Tā sākas ar celebranta uzaicinājumu “lūgsimies” un beidzas, piesaucot Trīsvienību un ar tautas atbildi “āmen”. Lūgšanas teksts var mainīties atkarībā no svinētās liturģijas priekšrakstiem.
Kolekte [lat. collecta ‘savākšana’] – ziedojumu vākšana (parasti Sv. Mises laikā) baznīcas uzturēšanai.
Kompletorijs [lat. hora completa ‘piepildīta stunda’] – Stundu liturģijas (breviāra) pēdējā dienas lūgšana, kas sastāv no himnas, viena vai diviem psalmiem ar antifonām, īsa Sv. Rakstu lasījuma ar responsoriju, kā arī Simeona dziedājuma ar antifonu. Kompletorija beigās ir lūgšana, speciāla svētība un antifona Marijas godam. Pirms kompletorija ir paredzēta sirdsapziņas izmeklēšana vai grēku nožēlas akts (Es atzīstos..).
Kyrie [gr. kyrie eleison ‘kungs, apžēlojies!’] – grēku nožēla Sv. Mises sākumā.
Krucifiksa aizsegšana – tradīcija baznīcās pēc bīskapu konferences ieteikuma, kad sākot no Lielā Gavēņa 5. nedēļas svētdienas līdz Lielajai Piektdienai, tiek aizklāts krusts (vai svētbildes) ar tumšu purpura audumu. Mūsdienās tas palīdz noskaņoties Lielās Piektdienas un Lieldienu notikuma atcerei un svinēšanai, kad Jēzus misija ir piepildīta caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos un tiek atklāta visiem.
Krusta zīme, sevis apzīmēšana ar krusta zīmi, pārkrustīšanās – 1. pirms liturģijas, lūgšanām u.c. ticīgie liek labo roku pie pieres un nolaiž uz leju līdz krūtīm, pēc tam liek uz kreisā pleca līdz labās rokas plecam, sakot vārdus “Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā” vai citus vārdus, vai arī klusumā; 2. liturģijā pirms Evaņģēlija lasīšanas tiek uzzīmēts krustiņš uz lekcionāru (to veic tas, kurš lasa – garīdznieks) un pēc tam uz pieres, lūpām un krūtīm (visi); 3. krustiņu uz lūpām uzvelk, sākot dienas pirmo breviāra lūgšanu; 4. svētības zīme, veikta ar roku, lietām, vietām un cilvēkiem – gan liturģijā, gan ārpus liturģijas.
Krustā gulēšana – 1. liturģisks žests, guļot ar seju, vērstu pret zemi ar izplestām rokām uz sāniem, kas ir obligāta liturģijas sastāvdaļa mūža svētsolījumu došanas vai ordinācijas sakramenta piešķiršanas laikā, citiem lūdzoties Visu Svēto litāniju, un nozīmē pazemīgu Dieva gribas pieņemšanu; līdzīgā veidā Lielajā Piektdienā garīdznieks metas uz vaiga, uzsākot Kristus ciešanu dievkalpojumu; 2. ķermeņa pozīcija privātā lūgšanā, īpaši saistīta ar gandari.
Lasījums – Svēto Rakstu fragments, atbilstošs liturģiskajam laikam, kas tiek lasīts Dieva Vārda liturģijas daļā Sv. Misē vai arī Stundu liturģijā, kurā lasījums var būt ņemts arī no citiem avotiem, piem., no Baznīcas tēvu rakstiem.
Lasījumu stunda – lūgšana Stundu liturģijā (breviārā), kura sastāv no ievadlūgšanas, himnas, trīs psalmiem ar antifonām, īsa responsorija, no izvērstāka Sv. Rakstu lasījuma ar responsoriju, no garīgās literatūras fragmenta (piem., Baznīcas tēvu tekstiem) ar atsevišķu responsoriju, no nobeiguma lūgšanas un īsas svētības. Svētkos vai Lielos svētkos pirms nobeiguma lūgšanas recitē vai dzied himnu Te Deum. Lasījumu stundu var lūgties jebkurā diennakts laikā, arī apvienojot to ar citām stundu lūgšanām.
Laudes [lat. laudes matutinae ‘rītausmas slavēšana’] – rīta lūgšana Stundu liturģijā (breviārā), kura sastāv no ievadlūgšanas, himnas, trīs psalmiem (viens no tiem ir dziedājums) ar antifonām, Sv. Rakstu lasījuma, īsa responsorija, Benedictus dziedājuma, vispārējiem lūgumiem, tēvreizes un svētības. Tradicionāli laudes lūdzas apmēram starp plkst. 6.00. un 9.00.
Lektors [lat. lector ‘lasītājs’] – īpaši sagatavota un izvēlēta persona, kas lasa Svēto Rakstu lasījumus Mises vai citu dievkalpojumu laikā.
Lieldienu vigīlija [lat. vigilia ‘nomods, nakts sardze’] – liturģiskā gada galvenais dievkalpojums, svinēts Lieldienu naktī (sākas Lielās sestdienas vakarā); tas sastāv no Gaismas liturģijas, Dieva vārda liturģijas ar 9 lasījumiem par pestīšanas vēsturi, Kristību liturģijas ar ūdens svētīšanu un Euharistiskās liturģijas. Vigīlijā tiek pagodināta Kristus uzvara pār nāvi, atklājot Viņu kā gaismu ticīgajiem un pestīšanas vēstures piepildīšanos Kristus augšāmcelšanās noslēpumā.
Liturģija [gr. leiturgia ‘publisks kalpojums’] – publiska Baznīcas lūgšana, īpaši Euharistijas, kā arī citu sakramentu svinēšana un breviāra lūgšanas recitēšana.
Miera sveiciens vai arī miera skūpsts – žests Euharistijas laikā pēc tēvreizes, kurš izsaka salīgšanu ar tuvākajiem, saņemot mieru, ko dāvā Jēzus nāve pie krusta.
Ministrants [lat. minister ‘kalpotājs’] – priestera palīgs Sv. Mises laikā.
Nomešanās ceļos – goda atdošanas žests, kas izsaka pazemību, lūgšanu, grēku nožēlu, gandarīšanu, to veic, piem., saņemot Sv. Komūniju vai adorējot Vissvētāko Sakramentu, kā arī atzīstot grēkus Gandarīšanas sakramenta laikā. Tāpat to var darīt arī privātajās lūgšanās.
Pacelšana, hostijas un biķera pacelšana – priestera žests Sv. Mises (Euharistiskās lūgšanas) laikā, paceļot Kristus Miesā pārveidoto hostiju un biķeri ar Kristus Asinīm, lai aicinātu ticīgos adorēt Kristu, kas ir klātesošs Euharistijā.
Pasija [lat. passio ‘ciešanas’] – Kunga Jēzus ciešanu apraksts, ko lasa Palmu svētdienas un Lielās Piektdienas liturģijā. To var arī lasīt vai dziedāt lomās garīdznieks kopā ar lektoriem vai kantoriem.
Prefācija [lat. praefatio ‘ievads’] – godināšanas un pateicības lūgšana Euharistiskās lūgšanas sākumā. Tā ir Sv. Mises mainīgā daļa, kas ir atkarīga no liturģiskā laika vai svētkiem, vai arī no konkrētas Euharistiskās lūgšanas. Tai ir četri elementi: 1) ievaddialogs (priesterim ar tautu), 2) sākuma formula (Patiesi tas ir labi un taisnīgi), 3) galvenā daļa (Dieva darbības slavināšana – katrai prefācijai atšķirīga), 4) beigu formula (ievada aklamāciju Svēts, Svēts…).
Primīcija [lat. primitiae ‘pirmās labības vārpas, pirmie nobriedušie augļi’] – pirmā publiski svinētā Svētā Mise, ko celebrē jaunordinētais priesteris savā dzimtajā draudzē vai arī citā draudzē, vai kopienā. Parasti primīcija notiek tuvākajā laikā pēc priestera ordinācijas.
Procesija [lat. processio ‘gājiens’] – 1. svinīgs gājiens, kurā garīdznieki, konsekrētās personas un laji iet pa baznīcu vai arī ārpus tās, lai lūgšanā publiski apliecinātu ticību Dievam, piem., laulībās, bērēs, kapusvētkos, krustaceļā u.c. VissvētākāSakramenta procesijas gadījumā tā ir arī publiska adorācija; 2. garīdznieku, kalpotāju u.c. gājiens Sv. Mises sākumā (līdz altārim) un beigās (no altāra); 3. ticīgās tautas pārstāvju svinīgs gājiens, parasti svētkos, Euharistiskās liturģijas sākumā, pienesot maizi un vīnu upurdāvanu sagatavošanai (vai arī citas dāvanas Baznīcas un trūcīgo vajadzībām).
Psalmi [gr. psalmos ‘dziesma arfas pavadījumā’] – lūgšana Stundu liturģijā no Vecās Derības Psalmu grāmatas, ko parasti pārmijus recitē vai dzied divi kori, retāk solists un koris.
Responsorija psalms vai cits dziedājums – liturģiskais dziedājums pēc 1. lasījuma Sv. Mises vai Dieva Vārda dievkalpojuma laikā. Tas sastāv no refrēna, kuru dzied visi klātesošie, un pantiem, kurus izpilda solists.
Responsorijs [lat. respondere ‘atbildēt’] – liturģiskas lūgšanas daļa, kuru lasa vai dzied lūgšanu vadītājs pamīšus ar visiem klātesošajiem.
Rezurekcijas procesija [lat. resurrectio ‘augšāmcelšanās’] – Lieldienu vigīlijas liturģijas nobeiguma procesija, kad agri no rīta, priesterim monstranci nesot, ticīgie dzied dziesmas un iet apkārt baznīcai, pasludinot Kristus uzvaru pār nāvi. Bieži šīs procesijas beigās tiek svinēta Sv. Mise, kuru sauc par Rezurekcijas Misi.
Rits [lat. ritus ‘forma, ceremonija’] – 1. liturģijas celebrēšanas veids, piem., latīņu, bizantiešu; 2. liturģijas īpaša daļa, piem., krusta godināšana Lielajā Piektdienā vai uguns un ūdens svētīšana Lieldienu Vigīlijā.
Rituāls [lat. ritus ‘ceremonija’] – kulta darbības, vārdi un žesti, kurām ir tradicionāla kārtība, piem., dažādas svētības, bēres u.c.
Rituālmise – Mise ar īpašiem tekstiem, kuru svin, piešķirot Kristības, Iestiprināšanas, Ordinācijas sakramentus (nepieciešamības gadījumā piešķirot arī mirstošam cilvēkam viatiku – pēdējo Komūniju), vai saliekot svētsolījumus, kā arī svinot laulību 50. gadadienu.
Roku mazgāšana – žests Svētās Mises laikā, kad priesteris uz rokām uzlej no ampulas mazliet ūdens (vai to dara diakons vai ministrants), un priesteris saka: “Mazgā mani tīru no noziedzības traipa un šķīstī mani no grēka!”
Roku uzlikšana – epiklēzes žests, priesterim izstiepjot rokas pār upurdāvanām (maizi un vīnu) Sv. Mises laikā, kā arī ordinācijas rita laikā pār kandidātu; 2. svētības žests.
Roku pacelšana – sens, tradicionāls lūgšanas žests, īpaši Sv. Mises laikā to izmanto garīdznieki.
Roku salikšana – liturģiskās lūgšanas pamata žests, kas izpauž sakopotību un simbolizē pilnīgu atdevi Dievam.
Sēdēšana – ķermeņa pozīcija Dieva vārda liturģijas laikā, lai labāk izprastu un pārdomātu dzirdēto, kam vajadzīgs zināms ērtums. Šo pozīciju izmanto arī individuālajā lūgšanā, piem., meditējot Sv. Rakstu fragmentu.
Sekvence [lat. sequentia ‘sekošana’] – svinīgais liturģiskais dziedājums pirms Evaņģēlija Lieldienu oktāvas laikā un Vasarsvētkos.
Sišana pa krūtīm – žests, kuru veic Sv. Mises ievaddaļā ,,Es atzīstos Visvarenajam Dievam [..]”, nožēlojot grēkus un izsakot vārdus mana vislielākā vaina.
Stāvēšana kājās – ķermeņa pozīcija liturģiskās lūgšanas laikā, paužot gatavību pieņemt Dieva Vārdu un pildīt Viņa gribu.
Stundu liturģija – oficiālā Baznīcas lūgšana, kas ietver laudes (rīta), dienas vidus lūgšanas, vesperes (vakara), kompletoriju (dienas beigās), kā arī lasījumu stundu (jebkurā diennakts laikā). Stundu liturģijas teksti izsaka liturģiskā laika un svinamo dienu simboliku. Parasti to recitē vai dzied kopienā divos koros, bet var arī lūgties individuāli.
Summa [lat. summa ‘virsotne, kulminācija’] – galvenā draudzes Mise svētdienā. Tās intence ir par draudzi.
Svaidīšana ar eļļām – liturģiska darbība, galvenokārt saistīta ar sakramentiem (Kristības, Iestiprināšanas, Slimnieku, Ordinācijas), ieziežot ar svētītu eļļu kādu ķermeņa daļu (parasti pieri, rokas). Vecajā Derībā tā bija izvēlētības zīme, piem., svaidot par karali vai priesteri, vai iesvētot altāri, tāpēc Baznīca izmanto šo darbību arī ārpus sakramentiem, piem., iesvētot dievnamus vai senāk svaidot katoļu monarhus.
Svētība, svētības došana – liturģisks žests (parasti dievkalpojuma beigās), kas izsaka Dieva labvēlību un žēlastību un ko sniedz garīdznieks, apzīmējot ar krusta zīmi klātesošos vai arī uzliekot tiem rokas. Svētību var dot arī ar Vissvētāko Sakramentu, kas ievietots monstrancē vai ciborijā, krucifiksu vai krusta relikvijām.
Te Deum [lat. ‘Tevi, Dievs’] – svinīga himna, kuras nosaukums cēlies no tās pirmajiem vārdiem Te Deum laudamus (Tevi, Dievs, mēs slavējam); to izpilda svinīgos gadījumos, piem., svētkos (īpaši lasījumu stundā un pēc Euharistiskās procesijas), gada beigās u.c.
Upurdāvanu sagatavošana, arī ofertorijs [lat. offerre ‘piedāvāt’] – maizes un vīna pienešana pie altāra (svētkos var būt procesijas veidā) pēc Vārda liturģijas, pirms priesteris tos upurē Euharistijā. Maize un vīns, kam piejaukts nedaudz ūdens, tiek salikts upurī, lai tie kļūtu par garīgo barību – Jēzus Kristus Miesu un Asinīm.
Vārda liturģija – Svētās Mises daļa, kuru ievada grēku nožēla, pēc tam ir lasījumi no Svētajiem Rakstiem, homīlija, vispārējā lūgšana un ticības apliecinājums. Tas var būt arī atsevišķs dievkalpojums.
Veni creator – Baznīcas himna Nāc, Svētais Gars, Dievs Radītājs, kas liturģijā tiek izmantota Vasarsvētkos, kā arī dažādās citās ceremonijās (piem., laulībās, ordinācijā, svētsolījumos u.c.).
Vesperes [lat. vespera ‘vakars’] – vakara lūgšana Stundu liturģijā (breviārā), kura sastāv no ievadlūgšanas, himnas, kas atbilst liturģiskajam laikam vai svētkiem, trīs psalmiem (viens no tiem var būt dziedājums no Bībeles) ar antifonām, īsa Sv. Rakstu lasījuma, Magnificat dziedājuma, vispārējiem lūgumiem, Tēvreizes, beigu lūgšanas un svētības. Tradicionāli vesperes lūdzas apmēram starp plkst. 17.00. un 20.00.
Vissvētākā Sakramenta depozīcija – konsekrētās hostijas noņemšana no altāra pēc publiskas adorācijas, kuras laikā ir atbilstošas lūgšanas un dziesmas.
Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana – konsekrētās hostijas uzlikšana uz altāra publiskai adorācijai, izpildot atbilstošas lūgšanas un dziesmas. Pastāv dažādas uzstādīšanas formas un liturģiskie trauki, kuros hostija var tikt ievietota, piem., monstrance.
Votīvmise [lat. votum ‘apsolījums, veltījums’] – Mise ar īpašiem tekstiem, kas attiecas uz ticības noslēpumiem (piem., Visdārgāko Jēzus Asiņu godam, Euharistijas godam), dievišķajām Personām vai svētajiem (piem., Mariju, Jāzepu, apustuļiem) un kuru var svinēt ārpus liturģiskajā kalendārā noteiktajām svētku dienām (piem., katra mēneša pirmajā piektdienā – Vissv. Jēzus Sirds godam, katra mēneša pirmajā sestdienā – Vissv. Jaunavas Marijas godam).
Zakristiāns [lat. sacrista ‘baznīcas kalps, kurš rūpējas par sakrālām lietām’] – palīgs garīdzniekam, atbildīgais par kārtību zakristejā un par liturģisko priekšmetu sagatavošanu pirms dievkalpojuma.
Zvanīšana dievkalpojuma laikā – liturģiskā darbība, ko izmanto ticīgo uzmanības pievēršanai kādam konkrētam dievkalpojuma momentam, piem., konsekrācijas laikā. To izmanto arī kā ticīgo kopienas jūtu (prieka vai sēru) izpausmes veidu. No Lielās Ceturtdienas vakara līdz Lieldienu vigīlijai zvani, kā arī ērģeles netiek lietotas.
