Arhibīskaps jaunajiem lektoriem un akolītiem: „Jūs gaida lielas cīņas”

Pārdomājot šīs svētdienas Sv. Mises lasījumu no Jeremija grāmatas „Pirms tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju tevi par pravieti tautām” (Jer 1, 4-5), arhibīskaps vērsās pie semināra audzēkņiem un teica: „Dārgie dēli, dārgie kandidāti, Dievs ir jūs izredzējis pirms jūs bijāt dzimuši. Paskatieties, cik skaisti! Viņš jau pirms tam bija paredzējis šo dienu, kad jūs kļūsiet par lektoriem, par akolītiem.”
Vēršoties konkrēti pie jaunajiem lektoriem, arhibīskaps uzsvēra, ka semināristi caur svētībām saņem līdzejošo žēlastību Dieva Vārdu lasītā tā, ka tas iespiežas cilvēku sirdīs. Taču ir svarīgi, lai lektori līdzdarbotos tai žēlastībai. Viņš izteica pateicību Dievam, ka Latvijā no iepriekšējiem gadsimtiem ir saglabājusies bijība pret sacrum. „Mums vajag apzināties šo dāvanu un to kopt. Ko nozīmē šī svētuma apziņa, šis sacrum? Tas nozīmē, ja jūs paņemat rokās Dieva vārdu, tad jūs apzināties, ka esat Dieva sūtņi, jūs kļūstat par Dieva instrumentiem, jūsos ir pietāte pret Vārdu, pret grāmatu. Jo lielāka būs šī pietāte, jo Dievs vairāk varēs caur mums strādāt, jo Vārds dziļāk, svētīgāk spiedīsies cilvēku sirdīs,” teica Z. Stankevičs.
Uzrunājot jaunos akolītus, arhibīskaps turpināja domu par nepieciešamo sacrum izjūtu, tikai kalpojot pie altāra. Tur notiek svētas darbības, caur kurām Dievs ienāk mūsu vidū un mūsu sirdīs. Akolīti, palīdzot priesterim un diakonam kalpojumā pie altāra, līdzdarbojas, dziļāk ieiet tajā upurī, kas notiek uz altāra. Arhibīskaps brīdināja no rutīnas un aicināja vienmēr saglabāt bijību, apzinoties, ka tuvojoties altārim, mēs tuvojamies Dievam. Altāris simbolizē Dieva klātbūtni, tāpēc dievkalpojumā tas tiek apkvēpināts ar vīraku, lai mūsos radītu pietāti. Vīraks un dūmi izsaka mūsu lūgšanu, mūsu tiekšanos pretī Dievam. Tas palīdz mums apzināties to, ko mēs darām.
Pārdomājot Jeremijas grāmatas fragmenta otro daļu: „Lūk, šodien Es tevi daru par stipru cietoksni, par tērauda balstu un vara mūri pret visu zemi, pret jūdu ķēniņiem un viņu augstmaņiem, viņu priesteriem un šīs zemes ļaudīm. Viņi cīnīsies pret tevi, bet nespēs tevi pieveikt, jo Es esmu ar tevi,” saka Kungs, “lai tevi aizsargātu” (Jer 1, 17-19), arhibīskaps norādīja, ka priekšā ir lielas cīņas. „Jūs gaida lielas cīņas, ne tikai ar sevi, ar grēku, kārdinājumiem mūsos pašos, ar rutīnu, bet arī ar grēku, kas ir cilvēkos. Un mēs esam aicināti cīnīties pret grēku. Nevis cīnīties pret cilvēku, jo diemžēl bieži vien, t.sk. arī garīdznieku gadījumā, cilvēks tiek identificēts ar grēku un pret viņu sāk izturēties kā pret ienaidnieku. Nē, cilvēks nekad nav mūsu ienaidnieks. Grēks ir mūsu ienaidnieks. Mēs esam aicināti cīnīties pret grēku un palīdzēt cilvēkam ieraudzīt šo grēku sevī. Protams, ja cilvēkam ir labā griba, kā tas Vecajā Derībā Sālamana Sakāmvārdos ir teikts: Ja tu apsūdzi taisnīgo, viņš tev būs pateicīgs, bet ja tu apsūdzi kādu iedomīgu vai augstprātīgu cilvēku, ja apsūdzi grēkos iesīkstējušu cilvēku, tad viņš tevi sāks ienīst un mēģinās ar tevi cīnīties, tevi diskreditēt, varbūt pat fiziski iznīcināt. Jo viņš uztvers, ka tu cīnies pret viņu, jo ir tik ļoti pieķēries grēkam, ka ar to identificējas.
Bet diemžēl tas nav viss. Jānis Pāvils II savās sociālajās enciklikas sāka runāt arī par grēka struktūrām, tas nozīmē, ka cilvēki, kuri ir egoistiski, varaskāri, mantkārīgi vai baudkāri, apvienojas un rada struktūras, kuras kalpo šīm viņu iekārēm un grēkam. Mums šīs struktūras ir jāatmasko, bet diemžēl tās ir tik ļoti ieaugušas sabiedrības audos, ka bieži vien šķiet – tas ir pats par sevi saprotams, tur nav nekāda problēma, visi tā dara un mēs arī tā darām. Es nesākšu uzskaitīt, te varētu veselu sarakstu ar tāda veida lietām minēt. Bet šīs grēka struktūras ir jāceļ gaismā ar Dieva Vārda spēku. Savā spēkā mēs to nevaram izdarīt. To var izdarīt vienīgi Dieva spēkā (..)
Kas mūs iedrošina, ir tas, ka pats Dievs dod šo garantiju. Tātad, ja mēs necīnāmies pret cilvēku, bet pret grēku, mīlot šo cilvēku, tad Dievs saka: „Šodien Es tevi daru par stipru cietoksni, par tērauda balstu un vara mūri pret visu zemi (..) Viņi cīnīsies pret tevi, bet nespēs tevi pieveikt.” Lūk, tāda ir tā perspektīva.
Mani dēli, tas ir ļoti augsts aicinājums. Ja tas ir autentisks Dieva aicinājums un mēs ar to sadarbojamies, tad tas dara laimīgu. Un es varu ar pārliecību un neliekuļojot pateikt, jā, ir krusts arī manā kalpošanā, kā priestera, tā arī bīskapa kalpošanā, varbūt pat lielāks, un arī to dzeloņu ir vairāk, ir ciešanas un sāpes, no tā nevar izvairīties, bet es jūtos laimīgs, man ir laimes sajūta manā sirdī, neskatoties uz to visu, jo es apzinos, Dievs mani priekš tā ir radījis un es cenšos, cik ir manos spēkos, Viņam atbildēt. Un tas dara laimīgu. Un es vēlos jūs aicināt, lai atbildat ar visu sirdi un nebaidāties no ciešanām, jo tās mūs šķīstī, tās nodīrā nost visu lieko.”
Noslēgumā arhibīskaps vērsās pie visiem klātesošajiem un lūdza aizlūgt par vairākām šobrīd Baznīcā aktuālām lietām. Pirmkārt par Latvijas bīskapu konferenci, kas notika 5. februārī un kurā tika lemti svarīgi jautājumi. Otrkārt, lai notiek Dieva prāts attiecībā uz iespējamo Pasaules Jauniešu dienu norisi Latvijā. Zināms, ka Vatikāns lēmumu pieņems un par to paziņos līdz vasaras sākumam. Arhibīskaps piekrīt, ka tādā gadījumā, ja Latvija tiks izvēlēta par Pasaules Jauniešu dienu norises vietu, tad tas būs milzīgs izaicinājums gan Baznīcai Latvijā, gan visai valstij, bet vienlaikus tic, ka tas nesīs arī lielus augļus.
Un treškārt, aicināja lūgties par Diecēzes atjaunotnes programmu. Z. Stankevičs pastāstīja, ka iepriekšējā nedēļā bija norisinājusies priesteru iniciatīvas grupas, kas pie tā strādā, vairāku dienu tikšanās. Tās laikā priesteri bija aicināti pārdomāt, kas ir tie šķēršļi, kas traucē Baznīcai attīstīties. Un savstarpējas dalīšanās laikā viņi saprata, ka lielākais traucēklis ir individuālisms, kas nāk kā sekas no 70 apspiestības gadiem komunisma laikā, kad ikviens jutās apdraudēts un baidījās dalīties ar citiem. „Tas ir viens liels šķērslis un ir jādomā, kā tam tikt pāri. Mums ir izveidojusies iniciatīvas grupa – apmēram 10 cilvēki. Mēs gribam kaut ko darīt, lai to pārvarētu, īstenot kaut kādas iniciatīvas. Tā nav paralēla struktūra diecēzē. Tā drīzāk ir garīga atjaunotne diecēzē un runa ir par garīgiem instrumentiem, impulsiem. Un šī grupa nākošajos mēnešos ir jāpaplašina, lai tajā ienāk arī klostermāsas un laji. Es jūs aicinu lūgties, lai tā attīstās un nes augļus, lai tā nav vienkārši formāla lieta, lai tas iet uz priekšu,” noslēgumā teica arhibīskaps.
Pilnu Rīgas arhibīskapa-metropolīta Z. Stankeviča sprediķa ierakstu var noskatīties, klikšķinot šeit.
LRKB IC, foto: Baiba Motivāne