Tuvojoties „Terra Mariana” 800 gadu jubilejas pasākumam Igaunijā, kas notiks 2015. gada 6. septembrī un kura laikā Latvija un Igaunija tiks atkārtoti veltītas Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai, sazinājāmies ar Igaunijas apustulisko administratoru bīskapu Filipu Žordānu. Bīskaps piekrita rakstiski atbildēt uz jautājumiem par katoļu Baznīcas dzīvi Igaunijā.
Cik procentuāli Igaunijā ir katoļu?
Igaunija nav ļoti reliģiska valsts. Patlaban 75 – 80% iedzīvotāju nepieder nekādai reliģijai, neskatoties uz to, ka lielākā daļa no viņiem tic kādam augstākam spēkam. No pārējiem 20 – 25% iedzīvotāju lielākā daļa ir luterāņi un pareizticīgie. Igaunijā ir aptuveni 6000 līdz 7000 katoļu. Puse no viņiem ir igauņi, otra puse – krieviski runājošie. Es gribētu teikt, ka Igaunijas katoļi ir diezgan aktīvi ticīgie, tomēr tas zināmā mērā atkarīgs no vietas, kur viņi dzīvo, jo ne katrā draudzē Igaunijā katru dienu tiek svinēta Svētā Mise.
Cik daudz Igaunijā ir priesteru? Kāpēc, jūsuprāt, lielākā daļa no viņiem ir ārvalstnieki?
Igaunijā patlaban ir 15 priesteri, no kuriem tikai četri ir vietējie. Jūs jautājat: kāpēc tā? Iemesls ir pavisam vienkāršs – 1970. gadu sākumā Igaunijā gandrīz vispār nebija katoļu. Saskaņā ar dažiem pētījumiem tie bija pieci vai seši cilvēki. Pēc 1975. gada sākās sava veida atgriešanās kustība, kurā īpaši iesaistījās Tallinas un Tartu intelektuāļi. Toreiz Igaunijā bija tikai viens priesteris. Tas bija latvietis Miķelis Krumpāns. Lai izveidotu vietējo klēru tik jaunā un nelielā katoļu kopienā, ir nepieciešams ilgs laiks. Šī iemesla dēļ joprojām nevaram atvērt Garīgo semināru, kaut gan tā ir viena no manām lielākajām vēlmēm.
Kādas ir attiecības ar citām konfesijām?
Mums ir ļoti laba sadarbība ar citu konfesiju ticīgajiem. Mums ir ļoti aktīvs Igaunijas baznīcu koncils, kurā regulāri tiekas visu kristīgo konfesiju vadītāji. Esmu šīs organizācijas viceprezidents. Cita starp tika izveidota ekumeniska grupa, kurā sadarbojas luterāņi, pareizticīgie un katoļi, organizējot Igaunijas kā „Terra Mariana” jubilejas pasākumus.
Cik svarīgs igauņiem ir tituls “Terra Mariana”? Ko tas nozīmē ticīgajiem un ko neticīgajiem?
„Terra Mariana” koncepts ir ļoti svarīgs igauņu kultūrā, literatūrā un valodā. Tas ir mūsu valsts otrs nosaukums. Piemēram, viens no apbalvojumiem, ko valsts piešķir par noteiktiem nopelniem, ir Svētās Marijas zemes krusts. Šis nosaukums ir svarīgs katoļiem un citiem kristiešiem, bet arī neticīgajiem, kuri bieži izmanto nosaukumu “Maarjamaa” (Terra Mariana).
Piemēram, šobrīd, kad rakstu jums atbildes, man priekšā ir laikraksts, kur laika prognozē tiek diskutēts, vai augstā spiediena fronte šajās dienās šķērsos Maarjamaa. Protams, mēs neaizmirstam, ka līdz ar 1215. gada konsekrēšanu Igaunija un Latvija kopīgi ienāca Eiropas vēsturē, tāpēc Rīgas arhibīskapa klātbūtne 6. septembra pasākumā ir kā simbols šai mūsu abu valstu pastāvīgajai solidaritātei.
Vai tā ir patiesība, ka Igaunija ir misiju zeme? Ko tas praktiski nozīmē?
Tā ir patiesība. Igaunija ir misiju zeme vispirms tāpēc, ka šeit kristieši ir minoritāte, kā arī tāpēc, ka kristiešu minoritātē katoļi ir vismazākā minoritāte. Ja kāds saka, ka viņa valstī draugu pulkā nav neviena katoļa, tad man tā ir zīme, ka šī ir misiju zeme. Neskatoties uz to, Katoliskā Baznīca Igaunijā ir ļoti klātesoša sabiedrībā. No vienas puses, tas ir labi zināmo katoļu intelektuāļu dēļ, bet arī katoļu skolu aktivitātes dēļ, iedzīvotāji tās ļoti augstu vērtē. Piemēram, Tartu ir katoļu skola, kurā ir gandrīz 500 skolēnu.
Kādi patlaban ir lielākie izaicinājumi Igaunijā?
Kad esi tik maza katoļu kopiena, tad katrs izaicinājums ir arī liels. Protams, izaicinājumiem ir izplatīt Labo Vēsti visiem neticīgajiem. Bet ir arī ģimenes izaicinājums. Kad 60% bērnu dzimst ārpus laulības, kad maksimums 1/3 visu pieaugušo dzīvo laulībā (pārējie dzīvo vieni vai nereģistrētās attiecībās), tad jūs redzat, ka tas ir tiešām liels izaicinājums. Un mēs kā katoļi varam pilnīgi skaidri sludināt Evaņģēlija nemainīgo patiesību par laulību un ģimeni. Mums to ir jādara ar savu piemēru un laju sludināto liecību.
Protams, igauņu sabiedrība pēdējos 10-15 gados ir ļoti mainījusies. Ir daudzi sasniegumi ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā līmenī. Tai pat laikā mēs redzam spēcīgu sekularizācijas kustību, kas ar dažādu ideoloģiju starpniecību ienāk no ārpuses, ienesot ļoti neskaidras definīcijas par vīrieti, sievieti, vecākiem utt. Tas ir arī labs iemesls, lai šai konkrētajā vēsturiskajā brīdī valsti konsekrētu Vissvētakajai Jaunavai Marijai.
Kā jūs kļuvāt par „Opus Dei” loceki un ko tas nozīmē jūsu kā bīskapa ikdienā?
Es kļuvu par „Opus Dei” locekli pirms vairākiem gadiem, kad Parīzē “Ecole des Ponts et Chaussées” studēju civilo inženieriju. Man likās, ka ir labi kristieša aicinājumu aktīvi izdzīvot savā profesijā. Tolaik es nemaz nedomāju, ka būšu priesteris, vēl jo mazāk – bīskaps. Tomēr Dievam ir savi ceļi.
„Opus Dei” aicinājums man palīdz garīgā ziņā labāk pildīt savus bīskapa pienākumus, tas netraucē domāt par Igaunijas katoļu Baznīcu un darboties tās labā. Pasaulē ir daudzu citu reliģisko kongregāciju bīskapi, piemēram, dominikāņi, jezuīti, kas izdzīvo savu garīgumu un tai pat laikā sevi velta visām tām vajadzībām, kas ir viņu diecēzēs, viņu ticīgajiem.
LRKB IC, foto: Ojārs Jansons
