Simpozija “Viņiem pieder debesu valstība”, kas tiešsaistē norisinājās 14. maijā, otrās daļas viesis bija Itālijā kalpojošais priesteris Gotfrīds Ugolīni, kas ilgus gadus kā psihologs darbojas nepilngadīgo un neaizsargātu personu aizsardzības jomā. Šobrīd viņš ir docētājs Bērna aizsardzības centrā Pontifikālajā Gregora universitātē Romā, kā arī sniedz konsultācijas un ir garīgais līdzgaitnieks semināristiem, priesteriem, diakoniem, pastorālajiem darbiniekiem Bolzano-Bressanones diecēzē un ārzemēs. Viņš dalījās savā pieredzē par to, ko nozīmē seksuālo noziegumu prevencija, kā tos atpazīt, kā atpazīt potenciālos varmākas un upurus.
Savas uzrunas laikā viņš uzsvēra prevencijas nozīmi. Prevencija nozīmē būt vērīgam, iegūt pamatzināšanas un kompetences, lai atpazītu riska faktorus, kad varētu notikt ļaunprātīga izmantošana. Tāpat tas nozīmē zināt, kā rīkoties šajās situācijās atbildīgi, ar cieņu un empātiju. Kā vienu no svarīgiem pamatlikumiem prevencijas darbā G. Ugolīni uzsvēra pamatprincipu nekad nerīkoties vienam, bet gan dalīties un konsultēties ar speciālistiem, atbasltīt vienam otru.
Priesteris turpinājumā definēja, ka vardarbība un ļaunprātīga izmantošana nozīmē neatbilstošu varas izmantošanu asimetriskās attiecībās. Šādas attiecības piedzīvo ikviens. Tās ir attiecības starp vecākiem un bērniem, skolotājiem un skolēniem, vadītājiem un padotajiem, treneri un sportistiem utt. Viņš uzsvēra, ka ļaunprātīga izmantošana vienmēr notiek attiecībās, kuru pamatā ir uzticība un vienam ir autoritāte vai pārākuma pozīcija attiecībā pret otru. Tas, kurš atrodas pārākuma pozīcijā, cenšas izsmalcinātā un neaizdomīgā veidā savu upuri “aptīt ap pirkstu”. Šo procesu angļu valodā sauc par “grooming”, ko varētu latviskot kā “lenkšana”. Šī procesa gaitā nepilngadīgais vai neaizsargātais tiek padarīts par atkarīgu no šī cilvēka. Persona, kura ļaunprātīgi izmanto, investē laiku potenciālajā upurī. Viņā ir liela fantāzija un radošums. Viņš iesaistās attiecībās, gūst uzticību, pakāpeniski izzina, cik tālu šajās attiecībās var doties, nesaņemot pretestību un cik lielā mērā upuris ir pieķēries autoritātei.
G. Ugolīni arī paskaidroja, ka potenciālais ļaunprātīgais izmantotājs savā “grooming” procesā veiksmīgi izmanto sociālo kontekstu, iegūstot simpātijas un uzticību arī potenciālā upura ģimenē, ir iecienīts un mīļi gaidīts draudzē, kopienā utt. Cilvēki sāk viņam uzticēties un tāpēc upurim ir grūti būt brīvam no varmākas. Piemēram, ir zināms, ka seksuāla vardarbība ir un izmantošana bieži notiek tieši ģimenes kontekstā, kur pastāv šī uzticība. Vardarbība ģimenēs ir īpaši pieaugusi Covid-19 apstākļos, tāpēc ir jāveicina pastorālās rūpes par ģimenēm.
Savas uzrunas turpinājumā priesteris skaidroja, kas tad ir ļaunprātīgie izmantotāji. Viņš uzsvēra, ka “tie nav monstri. Viņi ir smaidīgi kaimiņi, labi treneri, labi ieredzēti priesteri, iejūtīgi skolotāji”. Tie ir cilvēki, kurus neviens netur aizdomās. Tai pat laikā ir jāpievērš uzmanība savai iekšējai izjūtai – ja bērnam vai pieaugušajam šķiet, ka kaut kas šajā cilvēkā ir par daudz, ir dīvaini vai nepareizi, tad jābūt uzmanīgam.
Tikai 10 līdz 15% no cilvēkiem, kas pastrādā noziegumus pedofīlijas jomā, ir pedofīli pēc slimību klasifikatora. Šie cilvēki reti izveido attiecības ar pieaugušajiem, viņiem nav attiecību ar sava vecuma grupas cilvēkiem. Vairākums no varmākām izrāda izrāda brieduma trūkuma pazīmes attiecībā uz emocionālo un afektīvo attīstību. Viņiem ir psihosociālās, bet nav izteikts psihoseksuālās attšitības deficīts.
Priesteri, kas ļaunprātīgi izmanto nepilngadīgos, pārsvarā ir nenobrieduši. Viņi izrāda tādus personības traucējumus kā narcisms, pasīva agresija, atkarības traucējumi. Parasti priesteri par ļaunpratīgiem izmantotājiem kļūst laikā starp astoto un četrpadsmito priesterības gadu, ja viņi nav spējigi apmierināt afektīvās vajadzības, tieksmes, kas rodas vientulības, noguruma, garlaicības, sociālās izlolācijas, garīgā sausuma, ciešanu, zaudējumu utml. dēļ. Noskatītais obkjets šajā gadījumā ir kā jauna iespēja. Tie var būt bērni, kas ir konkrētai personai ļoti pieķērušies, privileģēti ministranti. Lenkšana un izmantošana tad var notikt gan ar sociālo mediju starpniecību, gan arī klātienē.
Priesteris skaidroja, ka nav specifisku pazīmju, kā atpazīt tieši seksuālu vardarbību, tomēr tai pat laikā upuros notiek pārmaiņas, kuras var novērot, piemēram, viņu uzvedībā. Kāds kurš skolā parasti bija ļoti aktīvs un kuram labi padevās mācības, pēkšņi pārvēršas, viņa panākumi radikāli izmainās, kļūst vājāki. Kāds kļūst agresīvs, skumjš, kluss, izrāda nekontrolētas emocionālas reakcijas, var būt uzkrītošas izmaiņas ģērbšanās paradumos – liela izmēra apgērbs, kauns pārģērbties sportam kopīgās ģērbtuvēs. Var būt grūtības paust tuvumu un pieķeršanos. Taču neviens no piemēriem tieši nenorāda, ka iemesls ir ļaunprātīga izmantošana. Vienīgā iespēja uzzināt, kas notiek ar konkrēto bērnu, ir jautāt, aicināt uz sarunu, piedāvājot drošu telpu un laiku, kas viņam nepieciešams. Ir jāpiedāvā sava klātbūtne, jāizrāda interese, cieņa, jāapliecina, ka konkrētais cilvēks var jebkurā laikā nākt un runāt, bet to nevajag uzspiest.
G. Ugolīni stāstīja, ka varētu šķist – bērni vēl ir mazi, ar laiku rētas dzīst, ka truamatiskā pieredze tiek aizmirsta. “Ķermenis neko neaizmirst,” atzina speciālists un papildināja, ka daudziem upuriem attiistās psihosomatiskas slimības, atkarības, seksuālas problēmas, noziedzība, antisociāla uzvedība. Daži no upuriem nespēj tam tikt pāri un veic pašnāvības. Turklāt jāapzinās, ka cieš ne tikai upuris, bet arī viņa ģimene, draugi, kolēģi. Tāpēc jārūpējas par visiem, jo pastāv risks, ka arī šie apkārtējie cilvēki paliks vieni ar savām ciešanām.
KABIA
