Eiropas Konsekrēto konference (UCESM), kurā ietilpst arī Latvija, ir izvēlējusies veidot aicinājuma apustulāta tīklus, lai šis būtiskais jautājums netiktu atstāts dažu atbildīgo pārziņā, bet lai ikviens konsekrētais kļūtu par aicinājuma liecinieku, kas spēj uzrunāt un vadīt citus izvēlēties šo ceļu. Tāpēc konference ir izveidojusi darba grupu Aicinājuma apustulāta tīkli (Vocations Apostolate Network) ar mērķi lūgties, domāt un dalīties par jauniešu pastorātu un it īpaši padziļināt aicinājumu apustulātu.
31. maijā tika rīkota formācijas tikšanās, kurā piedalījās 52 cilvēki no visas Eiropas par tēmu “Jauniešu kultūra mūsdienās pasaulē”. Latviju šajā tikšanās reizē pārstāvēja Latvijas Konsekrēto konferences viceprezidente Apustuliskā Oblāte Liliane Bertrande.
Kristīgā socioloģe Izabella Žovo (Isabelle Jonveaux) prezentēja pētījumu “Jaunieši un reliģija Eiropā”. Pētījums tika veikts Austrijā un Francijā, bet pētījuma secinājumi var izgaismot visas Eiropas jauniešu kristīgās dzīves un aicinājumu situāciju. Pētniece apgalvoja, ka jaunieši nedzīvo savu ticību saskaņā ar tradīciju, bet gan tic, jo grib ticēt. Ir tendence novērsties no ierastiem ticības izpausmes veidiem, kā Grēksūdzes sakraments, Svētā Mise, bet vienlaikus tiek meklēta meditācija, lūgšanu grupas, sapulces, harizmātiskas aktivitātes. Tā, piemēram, Pasaules Jauniešu dienas jauniešus piesaista, svētceļojumi, Tezē un citas līdzīgas garīgās prakses ir saistošas, jo tās piedāvā iespēju būt emocionāli saistītiem ar to, kas viņiem šķiet aktuālāks, nepieciešamāks, jēgpilnāks, nekā tradicionālie garīguma izpausmes veidi. Socioloģe norādīja, ka Francijā tikai 20% jauniešu zina, kas ir Vasarsvētki, un 10% jauniešu Anglijā zina, kas ir Ziemassvētki, tādējādi uzsverot, ka ierastā ticības dzīves būtība izzūd.
I. Žovo norāda, ka ir mainījies jauniešu „veids”, kas izvēlas konsekrēto dzīvi; viņi ir vecāki, ar dzīves, darba un jūtu dzīves pieredzi; bieži informācija un kontakti ar kādu institūtu vai kongregāciju tiek iegūtu caur internetu. Jauniešus klosterdzīvē uzrunā regulāra lūgšana (34%), dzīve kopienā (34%), palīdzēšana līdzcilvēkiem (22%), bet savas dzīves atdošana Dievam tika norādīta gandrīz pēdējā vietā – tikai 3 % gadījumu! (aptauja 2015. g., Austrijā). Motivācija kļūtu par Dievam veltīto cilvēku ir ļoti radikāli mainījusies un jājautā, ko tas nozīmē kopienām, Baznīcai un katram indivīdam personīgi.
Interesanti, ka kopienas dzīve tiek minēta kā iemesls aicinājuma izvēlei, bet vienlaikus tieši kopienas dzīve kļūst par pamatu kopienas pamešanai vai pat aicinājuma ceļa atstāšanai. Starp dažādiem iemesliem šādai parādībai tiek minēta vecāku māsu vai brāļu nespēja būt atvērtiem pārmaiņām, paaudžu konflikti, nespēja pieņemt autoritāti vai kopienas dzīves kārtību, kas mēdz būt stingra un reglamentēta, jo pēc neatkarīgas dzīves stila, kad jau ir izveidojušies savi personības ieradumi, nav viegli pielāgoties kopienas dzīvesveidam. Šie ir tikai daži no daudziem iemesliem, kas izaicina aicinājuma ceļu un kopienām liek izvērtēt savu situāciju un jaunos kandidātus daudz rūpīgāk.
Otrs lektors bija jezuītu tēvs Romans Groševskis (Roman Groszewski) no Polijas, kas kalpo Dānijā. Viņš dalījās ar saviem novērojumiem pēc vairāku gadu kalpojuma universitātes studentiem Varšavā un tagad kalpojot katoļu jauniešu organizācijai Dānijā. Tēvs Romans saka, ka situācijā, kad jaunieši aizvien mazāk piedalās reliģiskās darbībās, viņi tomēr meklē priesteri vai māsu, kas runā viņu valodā, meklē liecinieku, kādam ir jābūt priesterim un māsai, nevis moralizētāju. Priesteris saka, ka dažkārt uztveram jauniešus kā ”materiālu, ko vajag noformēt”, mēs skatāmies uz viņiem kā uz problēmu, kā produktu, mums šķiet, ka viņiem vajadzīga palīdzība. Taču mēs viņiem piedāvājam kaut ko, kas viņiem neder un ko viņi nemeklē. Tēvs Romans uzdod dažus jautājumus, kas mums liek izvērtēt savu lomu aicinājumu apustulātā. Vai ir iespējams veidot jaunu dzīves regulu, vai arī gribam saglabāt veidus, kas vairs nav atbilstoši šodienas psiholoģiskajām vajadzībām? Vai pieņemam to, ka varam arī nesaprast, ko runā jaunieši, jo pat vārdi, kurus viņi izmanto, mums ir sveši? Varbūt ir nepieciešams iziet no saviem mūriem, lai būtu tur, kur viņi dzīvo? Vai baidāmies, jo pastāv risks, ka varam tikt “inficēti” ar pasaules slimībām?
Tikšanās noslēdza dalīšanās grupās un Rožukroņa lūgšana, ko lūdzāmies vienotībā ar pāvestu un apzinoties, ka šāda tikšanās ir mazs solītis, kam ir jākļūst par iedvesmas un formācijas vietu, lai palīdzētu uzrunāt jauniešu sirdis atvērties Dieva aicinājumam.
Apustuliskā Oblāte Liliane Bertrande
