Janvāra vidū Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze svinīgā dievkalpojumā pieminēja savu ilggadējo prāvestu Antonu Smelteru, kuram šogad apritētu simtā jubileja. Ieskatu dievkalpojumā piedāvā Stella Jurgena. Viņas sagatavoto materiālu pārpublicējam no katedrāles Vēstnesīša.
Smeltertēvs. Šis vārdu salikums labi pazīstams ne vienam vien Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes ticīgajam, kurš šajā kopienā ienācis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Taču šobrīd toreizējais draudzes prāvests Antons Smelters jau 12 gadus aizvadījis Mūžības dārzos un aizritējuši jau 100 gadi, kopš viņš Varakļānu pagasta Kokaru sādžā pirmo reizi skatījis dienas gaismu.
Draudze vēlējās atcerēties sava rosīgā priestera 100. dzimšanas dienu un tā jau kopš Ziemassvētkiem katedrālē skatāma neliela izstāde par monsinjora Antona Smeltera dzīvi un kalpojumu, bet 15. janvārī draudze pulcējās uz Svēto Misi, kuru pl 11 celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot draudzes administratoram Paulam Kļaviņam.
Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps vispirms norādīja uz pirmsevaņģēlija dziedājuma versu – Vārds ir tapis Miesa un dzīvojis mūsu vidū, ko vispirms attiecinām uz Jēzu Kristu. Taču vēstures gaitā Dieva Vārds “top miesa” visdažādākajos veidos, jo Vecās Derības pravietojumi “top miesa” – piepildās vēstures gaitā visdažādākajos veidos, sacīja arhibīskaps. Situācija mainās un Dieva Vārds katru reizi izpildās jaunā un svaigā veidā, tas ir mūžīgi jauns.
Pievēršoties dienas lasījumam no pravieša Isaja grāmatas, arhibīskaps izcēla tā divus līmeņus un kā tos izprast mūsdienu kontekstā – pravieša aicinājumu iet un sludināt Vārdu gan savējiem, gan pagānu tautām un būt vieniem un otriem par gaismu. Vispirms Isaja grāmatas vēstījums bija adresēts pravietim un izredzētajai tautai, sacīja arhibīskaps. Arī Jēzus Evaņģēlijā runā par to, ka vispirms sūtīts sludināt Izraēļa tautai. Ko mūsdienu kontekstā iet pie savējiem? Iet, pirmām kārtām, pie atsalušajiem katoļiem, kuru nav mūsu vidū.
Pievēršoties lasījuma otrajam līmenim, arhibīskaps izcēla tekstā iekļautos aicinājuma vārdus – tas ir par maz – sludināt tikai savējiem, ir jāsludina arī pagānu tautām, jāiet līdz zemes robežām. Pravietojums par sludināšanu pagāniem Isaja dzīvē it kā pilnā mērā nepiepildījās, bet jāņem vērā, ka grāmatas līdzautori ir arī pravieša mācekļi, kuri veidoja veselu skolu un Izraēla tautas vēstures kontekstā grāmatas vēstījums “tapa miesa” – izredzētā tauta tika izkaisīta pagānu vidū, lai kļūtu tām par gaismu. Otrais piepildījums šī aicinājuma piepildījums bija Jēzus dzīvē, kurš, kaut negribīgi, tomēr sludināja arī pagāniem, bet Viņa sekotāji piepildīja abus šos Isaja vārdos ietvertos aicinājumus pilnībā – apustulis Pēteris vairāk pievērsās sludināšanai savējo – izredzētās tautas vidū, bet svētais Pāvils kļuva par pagānu tautu apustuli.
Kā saprast vārdus par pestīšanu līdz pat zemes robežām? Tie ir milzīgi apvāršņi, atzīmēja arhibīskaps. Ko tas nozīmē mums? Kā kļūt par gaismu līdz zemes robežām, kas tās ir? Vispirms tas ir aicinājums iet pie tiem, kuri ir neticīgi – agnostiķi, kristietības pretinieki un atbruņot viņu naidu ar mīlestību un patiesību. To var izprast arī kā dažādas valstis un tautas – Ķīna, Mongolija, dienvidjūru salas, musulmaņu valstis un citas, kurās Kristus vēsts vēl nav pieņemta. Kā tās sasniegt? Arhibīskaps arī atbildēja uz šo jautājumu, pieminot psalma vārdus – to spēj cilvēks, kam Dievs liek mutē jaunus vārdus un viņš spēj uzrunāt sabiedrību tādā veidā, kas aizskar cilvēku sirdis. Ņemot vērā Svēto Rakstu daudzslāņainās nozīmes, radās jautājums, kā vēl saprast lasījumā minēto zemes robežu jēdzienu un arhibīskaps sniedza uz to atbildi – vislielākais attālums ir no galvas līdz sirdij un kā “zemes robežas” varam saprast gan cilvēka sirds robežas, gan perifērijas – nomaļās trūcīgās valstis, par kurām runā arī pāvests Francisks, kā arī trūcīgos. Apdomājot arhibīskapa vārdus par trūcīgajiem, tie uzmodināja domas par Evaņģēlija liecību, ka, rūpējoties par trūcīgo miesas un gara vajadzībām, sludinot viņiem un aprūpējot tos, mēs atveram durvis pašam Kristum un iemiesotais Vārds, Gaisma, var no šīs zemes robežas ienākt mūsu vidū.
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps atzina, ka priestera Antona Smeltera dzīvē Dieva Vārds tapa miesa – viņš kā Kristus māceklis visu dzīvi centās sekot Kungam un pildīt Viņa gribu. Dažos vārdos arhibīskaps iepazīstināja klātesošos ar pr. A. Smeltera raibo dzīves gājumu – iesaukts leģionā Otrajā pasaules karā viņš nonācis gūstā Vācijā, vēlāk nokļuvis Beļģijā, sajutis aicinājumu uz priesterību, ilgus gadus kalpojis Beļģijā un Vācijā. Jau kā pensionēts garīdznieks Smeltertēvs atbraucis uz Latviju un kalpojis katedrālē no 1993. g. līdz aiziešanā mūžībā 2010. g. Arhibīskaps atcerējās Smeltertēva disciplinētību, darba spējas, gaišo, dzīvespriecīgo attieksmi pret cilvēkiem, kā arī cildināja viņa paveikto – Smeltertēva laikā tika atjaunota Jēkaba katedrāle, atgūtas Kūrijas ēkas, tapusi Adorācijas kapela, iedibināta palīdzība trūcīgajiem, kas šodien jau izvērtusies par draudzes Caritas grupu. Viņa kalpošanas laikā uzsāktas Svētās Mises jauniešiem, kā arī sākusi iznākt draudzes avīze “Rīgas sv. Jēkaba katedrāles vēstnesītis”, kurā Smeltertēva darbu turpina draudzes administrators P. Kļaviņš.
Pārdomājot arhibīskapa sacīto, var ieraudzīt daudziem pazīstamo Smeltertēvu jaunā, pat pravietiskā gaismā – viņš savā laikā, jau cienījamos gados, izgāja kā Ābrahams no pierastas, ērtas vides Vācijā uz “zemes robežu”, perifēriju – tikko brīvību atguvušo Latviju, lai sludinātu Dieva Vārdu un kalpotu gan katoļiem, gan citiem labas gribas cilvēkiem, gan tiem, kas ausis dzirdēšanai un acis redzēšanai aizslēguši. Viņa dzīvē pravieša Isaja vārdi par sludināšanu savējiem un līdz “zemes robežām” piepildījās paradoksālā veidā – kā jauneklis Smeltertēvs tika atrauts no savējiem Latvijā, kļuvis priesteris svešatnē, viņš sludināja “zemes robežās” Vācijā, svešiniekiem un šie cilvēki kļuva par savējiem. 1991.g. Smeltertēvs atgriezās pie reiz zaudētajiem savējiem nest Vārda gaismu jau kā perifērijas, “zemes robežas” iemītniekiem.
Svētās Mises noslēgumā īsu uzrunu sacīja arī draudzes administrators P. Kļaviņš, aicinot atcerēties trīs lietas no Smeltertēva mantojuma – lūgšanu, sakramentus un draudzes avīzi, kurā tiek turpināts viņa aizsāktais darbs. Savukārt draudzes ērģelniece I.. Birģele un koris godināja priestera piemiņu ar dziesmu “Strūga”, kura parasti izskanēja jauniešu Misēs to noslēgumā.
Stella Jurgena, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 2 (417) 2023. gada 22. janvāris; Foto: Rīgas Sv.Jēkaba katedrāle
