Tuvējā Borovkas draudzē uz lieliem svētkiem sabrauca daudzi priesteri. To skaitā atbrauca arī toreizējais Spruktu prāvets Vladislavs Litaunieks. Es tajā laikā Borovkā biju ministrants. Man atmiņā dziļi palikusi viņa sirsnība. Tagad, kad atceros, kā viņš ienāca zakristijā, manās atmiņās palicis tāds kā bērnišķīgs, maigs, kluss…
Sprukti no Borovkas ir 8 km attālumā. Pr. V. Litaunieks brauca ar zirgu. Viņam bija pašam savs zirgs; brauca viens pats, kučiera viņam nebija. No cilvēkiem dzirdēju, ka pa ceļam viņš ir ņēmis gājējus. Un vienu reizi arī kāds ubadziņš gājis ar kulīti rokā, kuru arī pr. Litaunieks iesēdinājis drožkā sev blakus. Cilvēkiem tas dziļi palicis atmiņā, jo pa Boroku izplatījās ziņa, ka prāvests pat ubadziņu paņēmis pa ceļam.
Es tolaik mācījos Krāslavas ģimnāzijā. Mums visiem audzēkņiem Gavēņa laikā pirms Lieldienām bija kopēja grēksūdze. Mēs – katoļi – organizētā veidā gājām uz baznīcu pie grēksūdzes. Ģimnāzijas direktors pr. Izidors Ancāns uzaicināja tieši Vladislavu Litaunieku mums pateikt mācību pirms došanās uz baznīcu.
Prims priesteris Litaunieks iesāka runu, baznīcas tornī sāka zvani zvanīt, un no torņa izlidoja kovārņi, kas tur bija apmetušies. Zvans nozvanīja, iestājās klusums, bet pēc kāda laika putni atkal pa vienam atgriezās tornī. Priesteris Litaunieks šos putnus salīdzināja ar grēkiem. Līdzīgi tagad mums būs rekolekcijas – skanēs zvans, būs grēksūdze, lai mēs tos grēkus – kovārņus – aizdzītu prom. Tas bija priestera Litaunieka uzrunas sākums. Tālāko neatceros. Viņš runāja mierīgi, patosa nebija, pat balsi ne reizes nepacēla, bet tā mierīgi, no sirds viss nāca.
Viņš bija man atsvars negatīvajam. Ja es kaut ko negatīvu dzirdēju, man tūlīt viņš atmiņā. Un es savu paaicinājumu nepazaudēju, paturēju! Paldies Dievam, visu dzīvi nokalpoju, tagad jau 60 pilni gadi nokalpoti kā priesterim. Un bieži jo bieži tagad atceros prāvestu Litaunieku, ka viņš toreiz man bija pozitīvs piemērs.
