septembris 1, 2014

2357

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10), vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību" (Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Persona humana, 8: AAS 68 (1976), 85. lpp.). Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

2333

Abiem – gan vīrietim, gan sievietei – pienākas atzīt un pieņemt savu dzimuma identitāti. Fiziskā, morāliskā un garīgā atšķirība un savstarpēji papildinošais raksturs kalpo laulības labumiem un ģimenes dzīves uzplaukumam. Laulāto pāru saskaņa un saskaņa sabiedrībā daļēji atkarīga no veida, kādā tiek īstenots dzīvē dzimumu savstarpēji papildinošais raksturs, nepieciešamība vienam pēc otra un savstarpējā izpalīdzība.

1603

"Intīmo laulības dzīves un mīlestības kopību ir dibinājis Radītājs un apveltījis to ar saviem likumiem (..). Dievs ir laulības autors." (Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1067. lpp.) Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes, kurus veidojusi Radītāja roka, dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Šīs atšķirības nedrīkst likt aizmirst to, kas tajās kopējs un paliekošs. Kaut arī ne visur laulības cieņa mirdz vienādā spožumā, tomēr visās kultūrās pastāv zināma izjūta, kas liecina par laulības diženuma apzināšanos. "Personas un cilvēciskās un kristīgās sabiedrības labklājība ir cieši saistīta ar laulāto un ģimenes kopības labklājību." (Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.)

371

Vīrietis un sieviete ir radīti kopā un Dievs ir gribējis, lai viņi būtu viens otram. Dieva Vārds mums ļauj to saprast Svētajos Rakstos dažādos veidos. "Nav labi cilvēkam būt vienam. Es izveidošu viņam palīgu, kas viņam būs līdzīgs." (Rad 2, 18) Neviens no dzīvniekiem nevar būt par palīgu, kas "līdzīgs" cilvēkam. (Sal. Rad 2, 19-20) Sieviete, kuru Dievs "darina" no vīrieša ribas un kuru Viņš atved pie vīrieša, liek tam apbrīnas pilnam izsaukties, paužot mīlestību un kopības sajūtu: "Tagad šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!" (Rad 2, 23) Vīrietis atklāj sievieti kā savu otro "es", kam piemīt tā pati cilvēciskā daba.

372

Vīrietis un sieviete ir radīti "viens otram" ne tāpēc, ka Dievs viņus būtu radījis tikai "pa pusei" un "nepilnīgus"; Viņš tos ir radījis savstarpējai personiskai kopībai, kurā katrs var būt "palīgs" otram, jo tie abi ir vienlīdzīgi kā personas ("kauls no mana kaula…") un tai pašā laikā viens otru papildina kā vīrišķīgais un sievišķīgais. (Sal. Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 7: AAS 80 (1988), 1664. un 1665. lpp.) Dievs viņus vieno laulībā tā, lai tie, veidodami "vienu miesu" (Rad 2, 24), varētu nodot tālāk cilvēka dzīvību: "Audziet un vairojieties, piepildiet zemi." (Rad 1, 28) Nododot saviem pēcnācējiem cilvēka dzīvību, vīrietis un sieviete kā laulātie un vecāki īpašā veidā līdzdarbojas Radītāja darbā. (Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1070. un 1071. lpp.)

2358

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

2359

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm – ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību – šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

2347

Šķīstības tikums uzplaukst draudzībā. Māceklim tā norāda, kā sekot un līdzināties Tam, kurš mūs izvēlējies par saviem draugiem (sal. Jņ 15, 15), dāvājis mums sevi pilnībā un darījis mūs par savas dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Šķīstība ir nemirstības apsolījums.

Īpašā veidā šķīstība izpaužas draudzībā pret tuvāko. Draudzība, vai tā būtu starp viena un tā paša dzimuma, vai arī starp pretēja dzimuma personām, ir liels labums visiem. Tā ved pie garīgās kopības.