Ja vēlamies dzīvot autentisku garīgo dzīvi, no sākuma ir jāpamana un jānovērtē mūsu ilgas pēc pilnīgākas un dziļākas lūgšanas. Tās ir Jēzus dāvana. Bez Svētā Gara darbības šīs ilgas mūsos nebūtu. Ilgoties pēc lūgšanas nozīmē ilgoties pēc Dieva.
Novērtēt ilgas pēc lūgšanas nozīmē būt par tām Dievam pateicīgam. Neskatoties uz maniem grēkiem un neuzticībām, manu iekšējo nesakārtotību un dažādiem maldu ceļiem, Viņš par mani nav aizmirsis, Viņš aicina uz dziļākām attiecībām ar sevi.
Ja tik bieži esam neapmierināti ar savu lūgšanu, ar laiku, ko tai veltām, ar tās augļiem, tad iespējams tieši tādēļ, ka vieglprātīgi izturamies pret mūsu ilgām lūgties, nerūpējamies par to padziļināšanu un attīstību. Ilgas lūgties ir grauds, kurš var augt un dot augļus tikai tādā augsnē, kuru sagatavojusi mūsu garīgā līdzdarbošanās, pūles un upuris.
Attīrīt ilgas pēc lūgšanas
Ko šīs ilgas sevī ietver? No kurienes rodas? Uz kurieni vai pie kā mūs ved? Tie ir ļoti svarīgi jautājumi, kuri var palīdzēt attīrīt lūgšanu no elementiem, kuri ir bēgšana no dzīves. Lūgšana nekad nedrīkst būt dzīves grūtību un cīņu alternatīva. Tai dziļi jābalstās dzīves realitātē.
Ilgas lūgties cilvēkam ir dotas tādēļ, lai viņš varētu ieiet tuvās attiecībās ar Dievu, lai Dievā viņš atrastu savu dzīvi ar to visu, ko tā sevī ietver: lielu prieku un cerību, kā arī smagumu, pienākumus un krustus.
Ir daudz cilvēku, kuri sevī nes lielas dzīves vilšanās: mīlestībā, nespējā būt labiem vecākiem, draudzībā, profesionālajā darbā, politikā, mūsdienu civilizācijā. Tādā situācijā viegli rodas “garīgās ilgas”, kuras ir kā mēģinājums aizbēgt no skaudrās dzīves realitātes, lai remdētu savas vilšanās sāpes. Tomēr pati vilšanās, lai arī var kļūt par impulsu, lai sāktu meklēt dziļāku lūgšanu, nekad nav tās avots. Kopā ar vilšanos pārī ir jābūt kaut vismazākajām garīgajām ilgām: ilgām pēc Dieva.
Lai uzsāktu lūgšanu dzīvi, mums nav jāilgojas pēc Dieva ar tīru, pilnībā nesavtīgu mīlestību. Līdz tādai mīlestībai, ja paliksim uzticīgi Dievam, mēs pakāpeniski izaugsim. Lai lūgtos, pietiek ilgoties Dievu “savai dzīvei”: kā mūsu ievainojumu Ārstu; kā Vadoni mūsu dzīves dažādajās cīņās un neskaidrībās; kā mīlošu Tēvu, kurš mums piedod to, ko paši sev nespējam piedot; kā taisnīgo Tiesnesi, kurš būs kā šķīrējtiesnesis mūsu nesaskaņās ar pasauli un cilvēkiem; kā mierinājuma “Vietu” mūsu ikdienas pūlēs un dzīves nogurumā; kā “Gudrību”, kura atklāj visvienkāršāko, līdz ar to visgrūtāko, lietu apslēpto jēgu.
Ilgas pēc lūgšanas, ilgas pēc Dieva – tās ir dziļas garīgās ilgas. Tomēr tas ir garīgums, kurā klātesošs paliek dzīvs cilvēks ar visām viņa vajadzībām, cerībām, problēmām un krustiem. Ja Dievs dod mums ilgas pēc lūgšanas, tad tieši tādēļ, lai, pateicoties Viņa žēlastības spēkam, mēs mainītu, labotu un ārstētu mūsu dzīvi, darot to arvien cilvēcīgāku. Jo Dievs ilgojas, lai mūsu dzīve kļūtu labāka, jēgpilnāka un laimīgāka.
Lūgšanai nepieciešams laiks
Lūgšana prasa laiku no visiem – no garīgās kārtas pārstāvjiem un no lajiem. Dievs, kurš pats pastāv ārpus laika, ir ievietojis cilvēku laikā. Lūgšana ietver visu cilvēka laiku. “Lūdzieties vienmēr un nepagurstiet” (sal., Lk 18,1). Lūgšana nav tikai kādu konkrētu aktu apkopojums, bet ir ilgstošas un uzticīgas attiecības. Lūgšana ir saiknes veidošana.
Lūgšanai, tāpat kā cilvēciskai mīlestībai, ir nepieciešams laiks. Nereti laulības, ģimenes, draudzības, kuras sākotnēji izskatījās daudzsološas, izjūk, jo cilvēkiem, kuri mīl viens otru, pietrūka laiks viens otram. Mīlestības un fascinācijas degsme ātri noplok, ja tā netiek uzturēta un attīstīta ar kopā būšanu un dialogu.
Lūgšanai ir sava dinamika. Ja vēlamies, lai garīgā dzīve mūsos attīstās, tai jātiek atklātai un cienītai. Ieiet lūgšanas dzīvē, tas nozīmē “nostāties uz ceļa”. Kristietība ir “ceļš” (sal., Ap.d. 9,2; 18,25). Lūgšanas ceļš prasa tam regulāri un sistemātiski veltītu laiku.
Zīdainis vienas dienas laikā nevar piepildīties ar mātes mīlestību vairākām nedēļām. Viņam ik dienas ir nepieciešama mātes klātbūtne, saruna, mierinājums un siltums. Cilvēks Dieva priekšā ir “kā zīdainis pie savas mātes “ (Ps 131, 2), un arī viņam katru dienu ir vajadzīga Dieva klātbūtne un mīlestība.
Kā mūsu steidzīgajā dzīves ritmā lūgties katru dienu? Kā pārmērīgi daudzo nodarbību un pienākumu jūklī, kuri nereti mūs nospiež, izgriezt laiku sistemātiskai lūgšanai? Lūk, kādu padomu dod pieredzējis garīgais tēvs cilvēkam, kurš ir ļoti nostrādājies, taču nes sevī ilgas lūgties.
“Viens no risinājumiem šajā gadījumā ir lūgšanu plāns, kuru nekad nemainīsi bez konsultēšanās ar savu garīgo tēvu. Noliec saprātīgu laiku, kad lūgsies, un, kad to izdarīsi, tad turies pie tā par katru cenu. Padari lūgšanu par savu vissvarīgāko uzdevumu. Lai katrs ap tevi zina, ka tā ir vienīgā lieta, kuru tu nekad nemainīsi, un lūdzies vienmēr vienā un tajā pašā laikā… Izvēlies konkrētas stundas un tajās lūdzies. Aizej no paziņām, kad šī stunda tuvojas. Šajā laikā lai tev neeksistē nekāds darbs, pat, ja tas liekas steidzams, neatliekams un svarīgs. Kad būsi uzticīgs šai apņemšanās, pamazām pārliecināsies, ka nav jēgas domāt par daudzām problēmām, jo tāpat tās šajā laikā nevar atrisināt. Tad šo brīvo stundu laikā sev teiksi: “Tā kā pašreiz nav nekā, ko darīt, varu lūgties”. Tādējādi lūgšana kļūs tikpat svarīga kā ēšana un gulēšana; brīvais laiks, kuru tai veltīsi, kļūs “atbrīvojošs” un tu tam pieķersies vārda labākajā nozīmē” (H. Ņumens).
Augstāk minētais ierosinājums viennozīmīgi nav viegls, ja mums ir neregulārs, varbūt pat nedaudz haotisks dzīvesveids. Sajūta, ka ilgāka un regulāra ikdienas lūgšana mūsu dzīvē ir nereāla lieta, var liecināt par to, cik ļoti mēs esam nostūmuši lūgšanu savas dzīves nomalē un to, cik daudz mums vēl darāmā, lai ierādītu tai īsto vietu.
Lūgšanas sistemātiskuma nepieciešamību lieliski uzsver vārds “vingrinājumi”, kuru bieži savā grāmatā “Garīgie vingrinājumi” lietoja svētais Ignācijs no Lojolas.
Ne tikai sports, bet arī katra dzīves joma, kurā vēlamies būt kompetenti, prasa no mums nemitīgus vingrinājumus. Ja vēlamies augt lūgšanā, mums tajā ir “jāvingrinās”.
Spontānai lūgšanai vajadzētu būt regulāras un sistemātiskas lūgšanas papildinājumam. Spontanitātes nepieciešamību lūgšanā nevar pretnostatīt sistemātiskuma un piepūles nepieciešamībai. Abas šīs vajadzības ir svarīgas. “Spontānā” lūgšana mūsos būs arvien dziļāka, ja vienlaicīgi sistemātiski “vingrināsimies” lūgšanā. Iespaids, kurš pavada daudzus, ka lūgšana saistās tikai ar spontanitāti, ir maldīgs un nomērdē cilvēkā ilgas pēc lūgšanas.
Lūgšana pieprasa cīņu
“Lūdzos tad, kad jūtu tam iedvesmu! Kādēļ man jālūdzas ar varu, pret savu gribu?”. Tādi apgalvojumi liekas ļoti humāni un “cilvēciski”. Tomēr tajos slēpjas slazds. Lūk, kāda analoģija, kura palīdzēs mums labāk saprast šī slazda būtību.
Vai konflikta gadījumā laulībā, ģimenē, draudzībā varam teikt kaut ko tādu: kādēļ man jāmīl “pret savu gribu”? Kādēļ man “ar varu” jāpiedod? Ja vēlamies dziedināt, un caur to padziļināt savu saikni ar cilvēkiem, kurus mīlam, mums ir jāpārvar daudz šķēršļu “ar varu”, “pret savu gribu”.
Tāpat arī, ja vēlamies padziļināt savu saikni ar Dievu, dažreiz ir jālūdzas “pret savu gribu”. Lai arī tas nenozīmē tikai brīvprātīgu piepūli, tomēr tas mūs aizved līdz nepieciešamībai iesaistīties, līdz upurim un iekšējai cīņai mūsu saiknes nodibināšanā ar Dievu.
“Tēvs , kurš tikums vai darbs ir visgrūtākais no visiem?” – jautāja mūki tuksneša tēvam Agatonam. Viņš atbildēja: “Piedodiet – liekas man, ka nav tik lielu pūļu ka lūgšana. Jo vienmēr, kad cilvēks vēlas lūgties, ienaidnieki cenšas viņam traucēt: jo zina, ka citādi viņam neko neizdarīs, kā tikai tad, kad atturēs no lūgšanas. Un katrā citā vingrinājumā, lai arī kādu cilvēks uzsāktu, ja ir izturīgs, iegūst vieglumu. Lūgšanā līdz pēdējam elpas vilcienam ir vajadzīga cīņa.”
Apgalvojums, ka “lūgšanā līdz pēdējam elpas vilcienam ir vajadzīga cīņa”, var likties nomācošs un pesimistisks. Tomēr, kad vairāk iedziļināmies cilvēka dzīvē, nonākam pie secinājuma, ka daudzām cilvēkam svarīgām lietām ir vajadzīga “cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam”. Šo pašu apgalvojumu var attiecināt arī uz cilvēcisko mīlestību. Arī tā pieprasa “cīņu līdz pēdējam elpas vilcienam”.
Nereti laulības, ģimenes, draudzības, kopienas izjukšana izriet tieši no tā, ka ļoti viegli padodamies un necīnāmies par patiesu atdevi, par savstarpēju upurgatavību, aizvainojumu pārvarēšanu, par savstarpēju dialogu. Uz jautājumu, vai cīņa par patiesu mīlestību ir tikai mokas, sev var atbildēt vienīgi tas, kurš patiešām mīl. Iemīlējusies jauni cilvēki, viens otru mīloši laulātie, savu bērnu mīloši vecāki, un vispirms jau mistiķi vislabāk zina, ka cīņas par mīlestību jūgs ir salds, bet nasta viegla.
“Lūgšanā līdz pēdējam elpas vilcienam ir vajadzīga cīņa”, jo arī lūgšana ir mīlestības izpausme. Par mūsu atbildi, kuru dodam Dievam un par uzticību tai ir jācīnās. Tikai tie, kuri patiešām pazīst cilvēka dzīvi, labi zina, ka uzticība mīlestībai, jebkādai mīlestībai, nav lēts “tikums”, par kuru pietiek “samaksāt” ar mazumiņu “labas gribas”.
Vingrinājums I
Pamēģini izveidot savas “dzīves laika diagrammu”, kuru esi veltījis lūgšanai. No sākuma uzzīmē horizontālu asi, uz kuras atzīmē visus savas dzīves gadus, sākot no laika, ko atceries. Uz vertikālās ass atzīmē minūšu skalu, piemēram, katras 5 – 10 minūtes (vai izvēlies kādu citu intervālu atkarībā no savām vajadzībām). Pēc tam mēģini uzzīmēt piedāvāto diagrammu. Nepārdzīvo, ja tā nebūs ļoti precīza. Tomēr pieliec pūles, lai tā būtu pēc iespējas tuvāka patiesībai.
Pēc diagrammas uzzīmēšanas aizdomājies, cik savas dzīves laikā vidēji esi veltījis laiku lūgšanai. Vai esi apmierināts ar to, ko attēlo tava diagramma?
Piedāvāju uzzīmēt vēl vienu diagrammu, līdzīgu pirmajai, bet vairāk detalizētu, kas ietver pēdējo laika posmu, piemēram, dažus pēdējos mēnešus. Uz horizontālās ass atzīmē atsevišķas nedēļas, mēnešus. Uz vertikālās ass atzīmē minūtes. Pēc tam mēģini atzīmēt, cik daudz laika esi veltījis lūgšanai. Arī šoreiz neuztraucies par to, ja zīmējums varētu būt ne tik precīzs. Tāpat kā iepriekšējā diagrammā, apskaties, kādu savas dzīves daļu tu velti, lai tiktos ar Dievu.
Vēlreiz paskaties uz šiem rezultātiem. Ko tagad jūti? Ko vēlētos pateikt Dievam par šīm abām laika diagrammām, kurās attēlots ikdienā veltītais laiks lūgšanai.
Vingrinājums II
Mūsu lūgšana nevar būt mērīta tikai ar laiku, kuru tai veltām. Var pat veltīt daudz laika lūgšanai, bet tikai pienākuma dēļ, it kā “bez sirds”. Var arī ilgu laiku pavadīt altāra priekšā svētnīcā, bet iziet no tās neattaisnots (sal., 18, 13 – 14).
Piedāvāju tev vēl vienu diagrammu. Šoreiz mazliet grūtāku. Uz horizontālās līnijas, atkarībā no vecuma, kurā esi tagad, atzīmē savas dzīves posmus: bērnība, pusaudžu gadi, jaunība, citi dzīves posmi. Uz vertikālās līnijas, piemēram, no plus pieci, caur nulli līdz mīnus pieci, atzīmē “ilgas pēc lūgšanas spēku” konkrētajos tavas dzīves posmos. Neuztraucies, ja tas ir grūti. Ja būsi neapmierināts ar vienu posmu, aizpildi nākamo. Vari uztaisīt vairākas diagrammas, lai beigās izvēlētos to, kura vairāk atbilst tavai situācijai.
Ko tu vēlētos Dievam pateikt par šo diagrammu?
Vingrinājums III
Tagad uzdod sev jautājumu, kurā dzīves posmā tu lūdzies vairāk, dedzīgāk, intensīvāk? Kas visvairāk tevi pamudināja uz lūgšanu? Kas tev lūgšanā palīdzēja?
Kurā dzīves posmā tu lūdzies maz, nevīžīgi, formāli, varbūt pat atstāji novārtā lūgšanu pilnīgi? Vai spēj atpazīt šāda stāvokļa iemeslus? Kas šajā laikā tev visvairāk traucēja lūgšanā? Kā šajā posmā izskatījās tava dzīve?
Kādi cilvēki tev visvairāk palīdzēja attīstīt lūgšanas dzīvi?
Par kuru no visiem savas lūgšanas dzīves posmiem tu vēlētos Dievam visvairāk pateikties? Par kuriem visvairāk vēlētos lūgt piedošanu?
Ko vēlētos pateikt Dievam par tavu lūgšanu pagātnē un tagad?
Fragments no Jāzepa Augustīna SJ grāmatas “Kwadrans szczerošci”
No poļu valodas tulkoja LRKB IC
