„Kādu dienu man viss rādījās melnās krāsās – mana tumšā un noslēgtā dzīve slimnieku korpusā bez saules, bez gaismas, bez nevienas lietas, kas varētu palīdzēt nest nastu, ko Dievs man ir uzlicis… Slimība, klusēšana, pamestība… Mana dvēsele ļoti cieta. Mani pārpludināja atmiņas par pasauli, par brīvību… Manas domas bija skumjas, drūmas, man šķita, ka manī nav mīlestības pret Dievu, ka cilvēki ir mani aizmirsuši, ka man nav ne ticības, ne gaismas. Habits man bija par nastu… Man bija auksti un nāca miegs… Nemāku aprakstīt… Viss reizē. Tumsa baznīcā mani skumdināja. Es skatījos uz tabernākulu, un tas man neko nenozīmēja. Man šķita, ka esmu dzīvs aprakts, man šķita, ka esmu klosterī kā mironis savā kapā, sliktāk nekā kapā, jo kapā vismaz var atpūsties. (..) Tajā brīdī es tik tiešām būtu gribējis nomirt… Taču tikai tāpēc, lai neciestu. Vēlāk sapratu, ka tas bija kārdinājums,” [1] par savu iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatā raksta brālis Rafaēls Arnaiss Barons, kuru pāvests Benedikts XVI 2009. gadā piepulcināja Baznīcas svēto pulkam. Svētais neveiksminieks, kā brāli Rafaēlu dēvē viņa dzīves biogrāfi, ļoti precīzi atspoguļo izjūtas, kas saistītas ar garīgu pārbaudījumu, kuru viņš pārdzīvoja neilgi pirms savas nāves 26 gadu vecumā diabēta izraisītas komas rezultātā. Kā brālis Rafaēls pamana – kārdinājums, pacietībā panests, atkāpjas, pieņemot Kungu Komūnijā:„Tikko es biju nometies ceļos ar nodomu lūgt, lai Jēzus dāvā mieru manam garam, es sajutu neaprakstāmu dedzību un bezgalīgu mīlestību pret Jēzu un pilnīgi aizmirsu par savām iepriekšējām domām, atceroties vārdus, kurus, manuprāt, man tajā brīdī iedvesa Jēzus un kuri skan: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” [2]
Katrs, kurš ir izlēmis nopietni uzsākt garīgās dzīves ceļu, var būt drošs, ka agrāk vai vēlāk piedzīvos dažādus iekšējus attīrošus procesus, kuri vienlaikus skars gan garīgo, gan arī psiholoģisko, emocionālo personības sfēru. Šo pārdzīvojumu fenomenoloģiskos aprakstus varam lasīt daudzu svēto mistiķu (piem., sv. Jāņa no Krusta, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Mātes Terēzes) autobiogrāfiskajās piezīmēs. Tomēr mistiskā pieredze nav rezervēta tikai izredzētajiem, kurus Baznīca pasludina par svētajiem, bet, kā uzsver karmelītu tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus, – „katra dziļa garīgā dzīve ir mistiska pieredze” [3].
Visi kristieši ir potenciāli mistiķi! Katrs, kurš savu ticību tver nopietni, agrāk vai vēlāk saskarsies ar izaicinājumu ieiet „ticības naktī”. Protams, ka mūsu „nakts” formāts var būt atšķirīgs, droši vien – daudz mazāks nekā sv. Jāņa no Krusta vai sv. Mātes Terēzes nakts, tomēr mēs varam pamanīt, ka mūsu garīgās tumsas un tukšuma pieredzei ir arī daudz kopīgā, ka mēs visi esam uz viena ceļa, kas ved mūs uz to pašu, vienīgo mērķi. Un šo mērķi nav iespējams sasniegt, neejot tumsā klāto ceļa gabalu.
Mana psihologa un psihoterapeita darba prakse, kā arī kalpošana ar garīgās vadības sarunām man ir sniegusi iespēju un žēlastību vērot Dieva darbus cilvēkos it kā no „tuvplāna”. It īpaši klusuma rekolekciju ietvaros, kad garīgie procesi un cīņas norit lielākā intensitātē nekā ikdienā, rekolekciju dalībniekiem ļoti palīdzoša parasti izrādās saruna par garīgo atpazīšanu, kurā pieskaramies Dieva dotajam garīgā mierinājuma stāvoklim, kā arī sajūtām, kas pretējas tam – proti pamestībai, garīgam tukšumam, kuru sv. Ignācijs no Lojolas raksturo kā „dvēseles trulumu, apjukumu, kurā parādās impulsīvi pamudinājumi uz zemām un pasaulīgām lietām, nemiers (..), kad dvēselei šķiet, ka tā ir pavisam nolaidīga, remdena, skumja un jūtas šķirta no sava Radītāja un Kunga” (Garīgie Vingrinājumi, 317).
Pārsvarā katrs, kurš ir ļāvies izaicinājumam iziet klusuma „tuksnesī” un veltīt laiku paildzinātai lūgšanai, ar pārsteigumu apjauš – jā, tas ir par mani! Tieši tas ar mani notiek!
Tomēr jāatzīst, ka nereti ir grūti rast precīzas definīcijas un nošķīrumus dvēseles stāvokļiem – vai tā ir attīrošā sajūtu nakts, par kuru runā sv. Jānis no Krusta, vai arī pamestības jeb pārbaudījuma pieredze, kuras dinamiku raksturo sv. Ignācija no Lojolas? Bet varbūt konkrētā cilvēka garīgo grūtību pamatā ir psiholoģiskas problēmas, kāds nozīmīgs zaudējums vai iekšējs konflikts, kas neatpazīts un laikus neatrisināts, pāraug depresijā? Var pamanīt, ka šie jautājumi pašlaik kļūst arvien aktuālāki, par ko liecina arī pieaugošais publikāciju skaits, kas cenšas no kristīga skatu punkta analizēt depresijas problēmas, nereti sasaistot to ar garīgiem procesiem, tai skaitā, arī mistiskās „tumšās nakts” pieredzi [4]. Līdz ar to noderīgi ir precizēt šo dažādo procesu robežas un krustpunktus.
„Pamestība” un „tumšā nakts” – krustpunkti
Sv. Ignāciju no Lojolas (1491- 1556) un sv. Jāni no Krusta (1542-1591) varētu dēvēt par laikabiedriem, kuri viens otru papildina, lai arī viņu garīgā pieredze, kā arī rakstības stils atšķiras. Runājot par dvēseles garīgo transformāciju, Ignācija atziņas ir ļoti universālas – tās ir attiecināmas gan uz iesācēju, kurš vēl tikai uzsāk ceļu kopā ar Kristu, gan arī uz pieredzējušu ceļa gājēju, kas izvēlās ne tikai starp ļauno un labo, bet jau virzās no labā uz labāko. Ignācijs pamana, ka šādā situācijā Dieva Gars sniedz iepriecinājumu un mierinājumu, savukārt ļaunais cenšas traucēt, ienesot nemieru un pamestības izjūtas. Turpretim – ja cilvēks, no labā novirzoties, dodas uz sliktāko, garīgo spēku ietekme viņa dzīvē kļūst pretēja: ļaunais gars mierina un iedrošina turpināt iesākto lejupslīdi, savukārt Dievs, vēloties dvēseli pasargāt, modina nemieru un sirdsapziņas pārmetumus, līdz ar to – Dieva darbība subjektīvi tiek piedzīvota kā pārbaudījums, nevis iepriecinājums. Ignācijs norāda arī trīs galvenos iemeslus pamestībai: pirmkārt, tā var būt sekas mūsu nolaidībai, slinkumam vai paviršībai garīgajos centienos, otrkārt, tā var būt Dieva pieļauts pārbaudījums, lai mēs atklātu, cik lielā mērā kalpojam Kungam Viņa paša dēļ, neskatoties uz iepriecinājumu trūkumu, un treškārt, pamestības pieredze palīdz atklāt, ka viss mūsu garīgajā dzīvē ir Kunga dāvāta žēlastība, bez kuras nespējam saglabāt nedz dievbijību, nedz mīlestību (sal. Garīgie Vingrinājumi, 322).
Savukārt Jāņa no Krusta mācība, kuras „mērķauditorija” tolaik bija galvenokārt reformētā Karmela locekļi, ir vairāk domāta tiem, kuri atrodas jau tālāk garīgās pilnveidošanās ceļā, lai gan, kā to pamana karmelītu tēvs V. Stinissens, mūsdienās ir vērojama Dieva darbības „akcelerācija” – daudzi cilvēki saņem īpašas mistiskas dāvanas ļoti drīz pēc savas atgriešanās, jo žēlastība burtiski „steidzina”, ļaujot dvēselei it kā „pārlekt pirmajiem trim dvēseles pils mājokļiem un uzreiz ienākt ceturtajā” [5]. Atšķirībā no „pamestības pieredzes”, kas tika ieskicēta jau iepriekš, „tumšā nakts” ir stāvoklis, kurā Dievs darbojas īpaši aktīvi dvēseles svētdarīšanas labā, kaut arī dvēsele to nemana un nespēj uztver ar savām maņām, līdz ar to – piedzīvo subjektīvu tumsu. Priekšnosacījums, lai ieietu šajā stāvoklī, ir mīlestības uz Dievu briedums un ilgas pieņemt no Dieva rokas visu – pat ja tas būtu saistīts ar sāpēm, kā arī vēlēšanās upurēt visu, lai tikai varētu satikt Dievu un Viņā piepildīt garīgās slāpes. Tas ļauj Dievam brīvi darboties dvēselē – kā „ķirurga skalpelim”, kas atbrīvo no mūsu līdzšinējiem priekšstatiem par Dievu un attīra mūsu ilgas pēc Viņa.
Jānis no Krusta runā par divām naktīm, kuras dvēselei ir jāpārvar – pirmā no tām skar sajūtas un sagatavo dvēseli kontemplatīvajai lūgšanai, kurā tā vairs nevar balstīties uz savām maņām vai spējām, savukārt otrā – gara nakts – ieved pilnīgā vienotībā ar Dievu. Lai arī ejot caur nakti, dvēsele neizjūt Dieva klātbūtni, tomēr Dievs ir ļoti klātesošs un darbīgs tajā, līdz ar to, kā uzsver Jānis no Krusta, dvēselei ir svarīgi palikt mierā un uzticībā Dievam. Šajā ziņā dvēseles nakts pieredze vairāk līdzinās mierinājuma, nevis pamestības pieredzei, ja runājam Ignācija valodā. Mierinājuma pieredze, kā to piemin Ignācijs, ne vienmēr ir sensuāls iepriecinājums, jo iekšējais miers un virzība uz labo, kas tai raksturīga, nereti var būt saistīta arī ar iekšēju sausumu un pašupurēšanos. Līdzīgi arī, piedzīvojot nakti, dvēsele neizjūt ar maņām jūtamu mierinājumu, vien to, ka nostiprinās viņas uzticība Dievam, citiem vārdiem – svarīgs nav izjustais, bet gan tas, kas ienāk dvēselē. Šis kritērijs ir ļoti svarīgs, lai izšķirtu, kāds gars vada dvēseli – ja Dievs vada dvēseli caur nakti, tā piedzīvo grūtības kā attīrīšanu, kuras rezultātā izkristalizējas dvēseles fundamentālā izvēle un uzticība Dievam, turpretim – ja dvēsele nepamana, ka ļaunais izmanto tās sausumu un nespēju sajust Dieva klātbūtni un interpretē to kā pierādījumu savam iekšējam ļaunumam un pamestībai no Dieva, tad, iekrītot mazdūšībā, dvēsele zaudē savu dedzību un tās uzticība pakāpeniski mazinās.
Ļoti uzrunājoša šādas garīgas nakts ilustrāciju, kas, turklāt, ir ļoti tuva mūsdienām, atklāj mātes Terēzes 1961. gadā rakstītā vēstule viņas garīgajam tēvam Noineram, jezuītu priesterim: „Tēvs, kopš 1949. vai 1950. gada man ir šī šausmīgā zaudējuma izjūta, šī neizsakāmā vientulība, šīs nerimstošās ilgas pēc Dieva, kas sirdī rada dziļas sāpes. Tumsa ir tik bieza, ka es patiešām ar savu prātu neredzu. Dieva vieta manā dvēselē ir tukša – manī nav Dieva. Kad sāpes, ko rada ilgas, kļūst spēcīgas, es tikai ilgojos, ilgojos pēc Dieva, un tad es jūtu, ka neesmu Viņam vajadzīga, ka Viņa šeit nav.” [6]
Tomēr zīmīgi, ka, neraugoties uz neaprakstāmo iekšējo tumsu, kuru māte Terēze piedzīvoja, ne uz brīdi nemazinājās viņas uzticība Dievam – „Es devu svētsolījumu, ka neatteikšu Viņam neko (..), šo solījumu esmu turējusi” [7], kā arī – „es neko nejūtu, atrazdamās Jēzus priekšā, taču es ne par ko pasaulē neizlaidīšu Svētās Komūnijas pieņemšanu”. [8]
Kā Ignācijs, tā arī Jānis no Krusta pamana, ka ļaunais gars nereti atklājas „gaismas eņģeļa” izskatā, cenšoties dvēseli pievilt ar maldinošu iepriecinājumu vai mierinājumu, lai, mazāka labuma iedrošināta, tā pamestu iesākto ceļu uz pilnīgo labumu. Līdz ar to ļoti svarīgs ir vērīgums, lai izvērtētu jebkura pamudinājuma „augļus”, kā arī iekšēja brīvība, atbrīvošanās no nesakārtotām iegribām un emocijām, kas ir jebkuras izzināšanas pamatā (Ignācijs to sauc par „garīgo vienaldzību” jeb indiferenci, savukārt Jānis no Krusta savā mācībā uzsver atteikšanos no visa – „nada” (spāņu val.) – „nekas”). Abi svētie vienprātīgi to pieņem par svarīgāko garu atšķiršanas priekšnoteikumu, kā arī norāda, ka mierinājuma / pamestības pieredzes ir jāsaprot kā intensīvi un ilglaicīgi dvēseles stāvokļi, nevis tikai pārejošas un uz sajūtām balstītas pieredzes [9]. Turklāt abi svētie, lai mazinātu subjektīvu interpretāciju un garīgās nomaldīšanās risku, uzsver arī garīgās vadības nozīmi iekšējo procesu atpazīšanā. Un šis uzstādījums garīgās dzīves pilnveidei nav mūsdienās zaudējis neko no savas aktualitātes.
Garīgo procesu psiholoģiskie aspekti
Attīrošais, svētdarošais Dieva darbs mūsos, kas tuvina mūs esības kodolam, vienotībai ar Dievu mūsu pašu dvēseles centrā, nenoliedzami skar arī personības „ārējos”, virspusējos slāņus. Garīgā nakts, Dieva žēlastības darbs mūsos ir it kā „iezemēts”, iesakņots mūsu psihofiziskajā kondīcijā, personības iezīmēs, nozīmīgu dzīves notikumu (īpaši – agrīnas pieredzes) kontekstā. Žēlastība ir „uzpotēta” mūsu cilvēciskajai dabai…
„Kas tad ir šī žēlastība psiholoģiskajā līmenī? Tas nav nekāds dārgums, kodols, kas būtu ielikts kādā mūsu dvēseles nostūrī,” uzsver karmelītu tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus, „bet gan – žēlastība zināmā veidā papildina mūsu psiholoģisko būtni, nostiprinās tajā (..), tā ir cita daba, kas papildina mūsu cilvēcisko dabu, uzslāņojas tai.” [10]
Nav iespējams pilnībā nodalīt personības psiholoģisko sfēru no garīgās, jo tās caurauž viena otru. Svarīgi ir atzīt, ka arī svēto piedzīvotās „naktis” ir bijušas tik dažādas, cik dažādas ir šo svēto personības, viņu cilvēciskais trauslums, jūtīgums, jo svētie nav tikai garīgas, ideālas būtnes, kuru dzīve būtu norisinājusies atrautībā no viņu psihosomatiskās realitātes, temperamenta un ikdienas dzīves dažādajām problēmām.
Sensorā un fiziskā jutīguma līmenis, emocionalitāte un vispārējais noskaņojums, reakciju intensitāte stresa situācijās, spēja vai nespēja pielāgoties jauniem apstākļiem, uzmanības noturība – tās visas ir temperamenta iezīmes, kas vislielākajā mērā ir bioloģiski noteiktas, iedzimtas un raksturo nervu sistēmas funkcionēšanu, ko nevar ietekmēt ar apzinātu gribas piepūli. Līdz ar to cilvēku, kura jūtīgums ir lielāks, daudz vieglāk spēs sāpināt vai satraukt lietas, kas citam šķistu nebūtiski sīkumi. Tomēr pat psiholoģiskās dabas nepilnības, piem., saasināts jūtīgums, nosliece uz depresivitāti, grūtības izlemt, var kļūt par svētdarošu „krustu”, kuru uzņemties nest un kurš veido cilvēka garīgās dzīves izaicinājumus (piem., tam, kurš ātrāk jūtas sāpināts, var būt lielākas grūtības piedot pāridarītājiem, kā arī ir grūtāk izdzīvot zaudējumus). Dievs aicina visus – neraugoties uz mūsu psiholoģiskajām nepilnībām vai pat traucējumiem. Galu galā – Viņš taču ir visa Radītājs un izmanto visu, kas ir cilvēkā, lai to tuvinātu sev. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka tieši personības iezīmes ietekmē cilvēka garīgo procesu norisi un veidolu.
Kad Jānis no Krusta runā par pazīmēm, kas liecina, ka dvēseli Dievs ieved jūtu naktī, kā pirmo viņš min nespēju rast patiku un iepriecinājumu nedz Dievā, nedz radītajās lietās. Tomēr tas ir nepietiekošs kritērijs, lai nošķirtu mistisku dvēseles stāvokli no psiholoģiskas depresivitātes, melanholijas, distīmijas, jo arī depresīvu traucējumu pamatkritēriji ir „ilgstoši pazemināts noskaņojums, kas turpinās lielāko dienas daļu, regulāri – ik dienas, neatkarīgi no apstākļiem”, kā arī „intereses zudums par nodarbēm, kas agrāk sagādāja prieku, vai arī samazināta spēja gūt prieku, ko tās agrāk sniedza” [11]. Līdz ar to, lai saprastu, vai dvēselē ir sākusies jūtu attīrīšanas nakts, Jānis no Krusta kā izšķirošu norāda uz vēl vienu kritēriju – „ka dvēsele nemitīgi atceras par Dievu un vēršas pie Viņa ar raizēm un sāpjpilnām rūpēm par to, ka nepilnīgi Viņam kalpo un ka tikai attālinās no Viņa, ja jau nejūt iepriecinājumu Viņa lietās” (Tumšā nakts, I 9, 2-3).
Depresīvs stāvoklis vai citi psiholoģiski ierobežojumi nav šķērslis tam, lai Dievs varētu cilvēku vest tuvāk pie sevis. Izšķiroša šeit ir sirds nostāja – sirds, kura šķīsti un patiesi ilgojas pēc tā, lai atkal varētu vienoties ar savu Radītāju.
Kā raksta karmelītu tēvs V. Stinissens: „Garīgās nakts forma un izpausmes veids lielā mērā ir atkarīgs no personas temperamenta, tās rakstura, pagātnes, vēsturiskajiem apstākļiem, kādos cilvēks dzīvo, no cilvēkiem, ar kuriem tiekas, no teoloģijas un garīguma veida, kas dominē konkrētajā vidē” [12]. Turklāt lielā mērā tie esam mēs paši, kas pieņemam izvēli – ļaut Dievam sevi šķīstīt un pārveidot caur mūsu dzīves ierobežojumiem un personības trauslumu. Tēvs Stinissens dalās savā garīgās vadības pieredzē: „Reizēm gadās, ka, piedzīvojot lielu nomāktību un pamestību, kāds man jautā: „Vai tā ir tumšā nakts?” Parasti tad atbildu: tas esi tu pats, kas to izlem. Ja tu dzīvo sarūgtinājumā un centies izvairīties, tad tavas ciešanas lielā mērā ir bezjēdzīgas un tās traucē tavai dzīvei. Bet ja tu saki „jā” un ļauj pilnīgu brīvību tevī notikt tam, kam ir jānotiek, tad tas var kļūt par tavas tumšās nakts pieredzes sastāvdaļu. Tu sastopi tajā Dievu. (..) Viena un tā pati lieta var būt gan par svētību, gan par lāstu atkarībā no tā, ka tu to uztver.” [13] Viss iegūst jēgu, ja mēs to uzticam Dievam!
Tai pat laikā svarīgi ir apzināties, ka psihisko ciešanu un ierobežojumu akceptācija, kas var kļūt par garīga procesa sastāvdaļu, nenorisinās automātiski un prasa salīdzinoši daudz pazemības. Viens no kritērijiem, kas liek apšaubīt, vai persona patiešām piedzīvo mistisko tumšās nakts pieredzi ir viņas vēlēšanās visiem par to stāstīt! Turklāt ne visas psihiskās ciešanas kļūst svētdarošas. Tēvs Stinissens nošķir „patiesas ciešanas” no „nepatiesajām” (varētu teikt – kļūdainajām, pārprastajām):
„Patiesās psihiskās ciešanas ir sekas nepiepildītām fundamentālām vajadzībām pēc drošības, jēgas, mīlestības. Turpretim nepatiesās psihiskās ciešanas ir izvairīšanās no patiesajām ciešanām. Visbiežākais izvairīšanās mehānisms ir savas vilšanās, dusmu un vainas sajūtas par savu aiziešanu no Dieva novelšana uz citiem. Tā vietā, lai ļautu Dievam dziedināt rētas un pakāpenisku nonāktu pie atziņas, ka nekad jau nav trūcis mīlestības, jo Dievs taču vienmēr ir bijis blakus, nostiprinās tendence vainot citus, kā arī vēlēšanās, lai citi mainītos, pašam, savukārt, neko nedarot šajā virzienā” [14].
Turklāt vērtīgi ir atcerēties, ka arī ļaunais gars izmanto cilvēciskās vājības un ievainojumus, lai vairotu dvēseles nemieru un pamestības sajūtu, par kuru runā Ignācijs no Lojolas. Viņš salīdzina ļauno garu ar kara vadoni, kurš, vēloties iekarot un izlaupīt nocietinātu pilsētu, uzbrūk no vismazāk aizsargātās puses: „Līdzīgi arī cilvēka dabas ienaidnieks riņķo un pārbauda visus mūsu tikumus (..), lai vietā, kur atklās mūsu vislielāko vājību un nepietiekamu nodrošinājumu mūžīgajai dzīvei, mums uzbruktu un uzvarētu.” (Garīgie Vingrinājumi, 327) Lielā mērā mēs neesam atbildīgi (un līdz ar to – nevaram par to justies vainīgi!) par saviem psihiskajiem ierobežojumiem, emocionālo trauslumu, varbūt pat traucējumiem personības un saskarsmes jomā, kas ir veidojušies mūsu dzīves vēstures, un jo īpaši – agrīnas pieredzes rezultātā, tomēr mums ir jāuzņemas atbildība par to, kā tie ietekmē mūsu pašu un mums tuvo cilvēku dzīvi, kā arī iespēju robežās ir jācenšas psiholoģiskās problēmas risināt, nepieciešamības gadījumā meklējot arī profesionālu psiholoģisku palīdzību.
Cilvēks ir vienots veselums, līdz ar to ļoti svarīgi ir veicināt līdzsvaru un harmonisku attīstību visās sfērās – garīgajā, psihiskajā un ķermeniskajā. Pretējā gadījumā intensīvas garīgās dzīves praktizēšana, balstoties uz emocionāli un psihiski nestabiliem pamatiem, var būt riskanta. Ja jau psihoterapija, kas ir orientēta uz cilvēka psiholoģiskās sfēras sakārtošanu, nereti ir diezgan sāpīgs process, jo liek atzīt ilūzijas par sevi un nostāties patiesībā, tad vēl jo vairāk „dievišķā terapija”, kas norisinās garīgās nakts iespaidā un ir vērsta uz dvēseles šķīstīšanu no katras lepnības un balstīšanās uz sevi pašu, ir sāpīgi atkailinošs process, kas var izraisīt pat īslaicīgu personības dezintegrāciju. Ja cilvēkam ir trausli psihiskie pamati, pastāv risks, ka tie nespēs izturēt šo intensīvo garīgo spiedienu un attīstīsies psihosomatiski traucējumi, vai arī persona kļūdaini sāks interpretēt savas psiholoģiskās un afektīvās problēmas (piem., depresiju) kā mistisku pieredzi.
„Tumšā nakts” un depresija
„Dvēsele ir neizskaidrojama lieta – neviens nezina, kur tā atrodas, bet visi zina, kā tā sāp,” varam tikai piekrist šim trāpīgajam Čehova izteikumam, jo droši vien „dvēseles sāpes” ir viena no tām nedaudzajām eksistenciālajām pieredzēm, kas vieno mūs visus. Skumjas – tā ir adaptīva, normāla mūsu dzīves daļa, jo mēs katrs saskaramies ar zaudējumiem, savu bezpalīdzību, dzīves notikumu nekontrolējamību, vilšanos – sevī un citos. Tomēr skumjas var kļūt problemātiskas, ja tās ir pārmērīgi intensīvas, hroniskas, parādās nepiemērotās situācijās, kā arī veicina neadaptīvu uzvedību (piem., izolāciju no citiem, darbu atlikšanu, saskarsmes problēmas ar citiem, pašdestruktīvu rīcību, atkarības utml.).
Depresīvie traucējumi nav viendabīgi, tiem var būt ļoti atšķirīga norise, ilgums, dažādas dziļuma pakāpes, ko nosaka pēc vairākiem simptomiem [15] –
- hroniski pazemināts garastāvoklis (lielāko dienas daļu, gandrīz katru dienu),
- pazemināta interese par visu, kas agrāk ir sniedzis prieku, vienaldzība,
- nespēja gūt pozitīvas emocijas,
- pazemināts enerģijas līmenis un ātrāka nogurdināmība,
- pašapziņas lejupslīde un neticība savām spējām,
- nemitīga sevis vainošana un pašpārmetumi,
- domāšanas procesu palēnināšanās un uzmanības koncentrēšanas grūtības, šaubīšanās un grūtības izšķirties,
- psihomotoriska kavētība vai arī uzbudinājums,
- miega un apetītes traucējumi, līdz ar ķermeņa svara izmaiņām.
- Depresīvajām izjūtām var pievienoties trauksme, dusmas, viegla aizkaitināmība, domas par pašnāvību.
Šajā kontekstā svarīgi uzsvērt, ka – lai gan dvēseles „tumšajai naktij” var būt raksturīgas depresīvas izjūtas (nomāktība, tukšums, bezpalīdzības un bezcerības izjūtas, nespēja just prieku, pazemināts pašvērtējums uc.), tomēr tā vienmēr ir transformējoša, pārveidojoša pieredze, kaut arī pozitīvais iznākums nav tūlītējs un „sataustāms”. Turpretī depresija ir slimība, kas izjauc smadzeņu neiroimunoloģisko līdzsvaru (tiek traucēta neirotransmiteru (monoamīnu – serotonīna, noradrenalīna, dopamīna) regulācija, pieaug kortizola līmenis asinīs), rezultātā negatīvi tiek ietekmēta visu orgānu darbība un paaugstinās saslimstība ar dažādām slimībām.
Lai arī pastāv virspusēja, fenomenoloģiska līdzība starp abiem stāvokļiem, depresija kā afektīvs traucējums attiecas uz personības psiholoģisko sfēru un tā ir slimība, savukārt „tumšā nakts” ir garīgs, iekšēji transformējošs process. Protams, kā jau iepriekš tika uzsvērts, praksē nav iespējams novilkt stingru robežu starp psihisko un garīgo realitāti.
Depresija kā slimība ir stāvoklis, kas konfrontē cilvēka pārliecību par savas eksistences – dzīvības un nāves – jēgu, līdz ar to tai var būt arī garīga katalizatora loma. Nereti populārzinātniskā literatūrā depresija tiek pat idealizēta kā radošiem, emocionāli jūtīgiem, iekšēji dziļiem cilvēkiem raksturīgs stāvoklis, minot dažādu slavenību autobiogrāfiskos piemērus (Van Gogs, Bēthovens, Kirkegors uc.). Tomēr ir jāuzsver, ka ne jau saslimšana ar depresiju vai iedzimtas depresīvas personības iezīmes ir radošuma un kreativitātes veicinātāji! Drīzāk ir pamats runāt par cilvēkiem, kuru talanta mērogs ir bijis tik liels, ka, pat neraugoties uz saslimšanu, viņi ir spējuši palikt radoši! Pēc būtības slimība vai psihiskie traucējumi nespēj personību bagātināt, piešķirt tai jaunu kvalitāti, drīzāk – grauj tās integritāti un pazemina funkcionēšanas līmeni, līdz ar to – depresija ir jāārstē, izmantojot farmakoterapiju, psihoterapeitisku palīdzību, kā arī dažādas fiziskas aktivitātes [16].
Psihiatrs un garīgais vadītājs Geralds Mejs (May), balstoties savā klīniskajā pieredzē, norāda uz būtiskākajām atšķirībām starp dvēseles nakti un depresiju [17]:
- „Tumšās nakts” pieredze parasti nav saistīta ar darba spēju zudumu, kā tas ir depresijas gadījumā, nav vērojams būtisks enerģijas pazeminājums, kā arī grūtības koncentrēt uzmanību un izdarīt vienkāršus ikdienišķus lēmumus.
- „Tumšās nakts” pieredzes laikā persona saglabā humora izjūtu.
- Tiek saglabāta vai pat palielinās personas līdzjūtība un rūpes par citiem, pretēji depresijā – raksturīga koncentrēšanās uz sevi, pārņemtība ar savām domām, izolēšanās no citiem.
- Neraugoties uz subjektīvajām izjūtām, persona, kas izdzīvo „tumšo nakti, spēj atzīt un novērtēt savas pieredzes vērtību un labumu.
- Piedzīvojot „tumšo nakti”, persona cenšas rast izskaidrojumu vai izvērtējumu tam, ko piedzīvo, tomēr šai pieredzei nav raksturīga palīdzības meklēšana, lai to pārtrauktu.
- Saskarsmē (īpaši palīdzošās sarunās) ar depresijas māktu cilvēku parasti tiek pārņemtas viņa izjūtas – frustrācija, smagums, īgnums, aizvainojums, turpretī sarunām ar cilvēku, kurš piedzīvo „tumšo nakti”, raksturīga žēlastības un mierinājuma klātbūtne.
Psiholoģisko un garīgo procesu nošķiršana un pareiza atpazīšana var būt īpaši sarežģīta situācijās, kad cilvēka emocionālā pārdzīvojuma pamatā ir interpersonāls konflikts vai atstumtības sajūta no savas Baznīcas kopienas. Ja personas emocionālās problēmas un aizvainojums ir saistīts ar vietu, kas ir bijusi svarīga indivīda ticībai, nereti persona var maldīgi interpretēt savu vilšanos Baznīcas institūcijā kā „ticības nakti”, kaut gan realitātē viņu ticība Dievam nav mazinājusies, bet ir sašķobījusies ticība Baznīcai kā institūcijai. Līdz ar to garīgā vadītāja uzdevums ir palīdzēt atdalīt šos divus ticības aspektus, neuztverot tos kā vienu veselumu, kas rezultātā ļauj atrast atbilstošus problēmas risinājumus [18].
Šī atziņa var tikt vispārināta – depresija, kas pēc būtības atspoguļo emocionālu reakciju uz nozīmīgu zaudējumu, var parādīties arī nozīmīgu vērtību un ticības pārliecību pārvērtēšanas rezultātā, kad sagrūst „drošais” pamats, uz kura ir būvēta līdzšinējā dzīve. Šī pārvērtēšana var skart dažādas svarīgas jomas: manu ticību, aicinājumu, manu ģimeni, laulību, ticības kopienu, piederību Baznīcai. Ļoti līdzīgi procesi notiek arī „tumšās nakts” laikā, skarot svarīgāko cilvēka dzīvē – viņa attiecības ar Dievu. Intensīva iekšējā garīgā cīņa var būt iemesls depresīvām izjūtām psiholoģiskajā plaknē. Apjukums, skumjas, satraukums var būt „normāla” un adekvāta emocionālā reakcija uz nozīmīgām garīgām pārmaiņām intensīvas garīgās izaugsmes rezultātā [19].
Jebkurš zaudējums izraisa zināmas depresīvas izjūtas, kas raksturīgas sērošanas procesam, tomēr depresija, kā uzsver A. Solomons, „ir sēras, kas ir neproporcionāli lielas zaudējumam”. [20] Viņš iet vēl tālāk, izmantojot savas domas skaidrojumam Tuksneša Tēvu pieredzi: „Kad svētajam Tuksneša Antonijam jautāja, kā varot atšķirt Dieva eņģeli no ļaunā gara, kas maskējas eņģeļa izskatā, viņš atbildēja – „Pēc izjūtām, kas paliek pēc viņu aiziešanas. Labā eņģeļa klātbūtne tevi būs stiprinājusi, savukārt ļaunais gars atstāj riebuma sajūtu.” Līdzīgi – sēras ir pazemīgais eņģelis, kas tevi atstāj stiprinātu, ar skaidrākām domām un dziļāku savas esības apziņu. Turpretim depresija ir dēmons, kas atstāj tevi izbiedētu.” [21]
Piedzīvojot garīgo sausumu un iztukšotības pieredzi, ļoti svarīgi ir ļauties tam, kā Dievs mūs vada, nevis turēties pie iepriekšējām lūgšanu vai dievbijības formām. Mēs esam aicināti atklāt jaunu veidu, kā Dievs mūs uzrunā, atklāj savu mīlestību. Iespējams, tas ir aicinājums uzsākt kontemplatīvu lūgšanu – „aizrautīgi vajāt Dievu ar savām ilgām” [22]. Būtiski ir atvērties nemitīgajai Dieva klātbūtnes apziņai, nevairīties no klusuma un vientulības, kā arī apjaust jauno brīvību, kurā Viņš ieved. Ne mazāk svarīgi auglīgai „tumšās nakts” izdzīvošanai ir atvēršanās Garam, kurš modina mūsos ilgas kalpot citiem Kristus vārdā, kā arī nostiprina tikumiskajā dzīvē un vienotībā ar ticības kopienu.
Daži praktiski secinājumi
Diagnozes noteikšana vēl nav dziedināšana – mūsu izpratne par to, kas notiek mūsu emocionālajā un garīgajā sfērā, vēl nav risinājums problēmām. Tomēr problēmu pamanīšana ir izšķirošais solis, lai meklētu palīdzību. Daži būtiski jautājumi, ko nākas sev uzdot brīžos, kad piedzīvojam dvēseles sāpes un tukšumu –
- Kas ir tās emocijas, vajadzības, nepiepildītās ilgas vai zaudējumi, ko cenšos sevī apspiest? (angļu valodā vārdam „depress” ir vairākas nozīmes: nomākt, vājināt, mazināt, nonicināt).
- Vai skumjas mani atver Dievam, vai arī – koncentrē uz sevi?
- Vai neraugoties uz skumjām es turpinu savu iesākto ceļu, vai arī – esmu to pazaudējis?
- Vai esmu gatavs par saviem pārdzīvojumiem runāt ar garīgo vadītāju / psihoterapeitu, vai manī ir pietiekama iekšēja brīvība un atvērtība uz savu problēmu palūkoties no dažādām atšķirīgām perspektīvām?
Ne katras sāpes ir dziedinošas un ieved attīrošajā „dvēseles naktī”, lai gan „nakts” pieredze vienmēr ir saistīta ar sāpēm. Lielā mērā tas ir atkarīgs no mums pašiem – vai izmantosim piedzīvotās sāpes un zaudējumus kā izaugsmes iespēju. Tas ir iespējams tad, kad savu ciešanu tumsā ieraugam Dieva ceļu pie mums, kad uzdrošināmies uzticēt savas brūces Viņam. Ir labi, ja spējam paskatīties uz sevi un saviem ievainojumiem no attāluma, it kā „no putna lidojuma”. Tādējādi iegūstama lielāka iekšēja brīvība attiecībā uz savu cilvēcisko ierobežotību. Tādējādi mēs vairs nenoslēdzamies sevī, neesam vairs savu ierobežojumu gūstekņi, kas, dzīvojot pašu izveidotā cietumā, pat nemēģina palūkoties ārā pa logu, kurš, visticamāk, vienmēr ir… Distance pašam pret sevi ir priekšnoteikums iekšējai brīvībai, kurā varu piedzīvot, ka manī darbojas Dievs, bet es – varu vien to pieņemt un ļauties.
Arī psihoterapijas mērķis ir iekšējās brīvības no saviem ievainojumiem iegūšana. Terapijas gaitā cilvēks mācās paskatīties uz savām problēmām no dažādiem skatu punktiem, pamana un nosauc vārdā dažādās, līdz šim nenosauktās emocijas, sajūtas, domas, kas neapzinātā līmenī ietekmē rīcību un izvēles. Pētījumi rāda, ka depresīvu traucējumu ārstēšanas gadījumā vislabākos rezultātus sniedz kognitīvi-biheiviorālās terapijas un interpersonālās terapijas pieeja, kombinēta ar farmakoloģisko ārstēšanu [23]. Interpersonālās terapijas pamatā ir saskarsmes problēmu risināšana, palīdzot cilvēkam ieraudzīt viņa lomu konfliktus, sociālo prasmju nepilnības. Savukārt kognitīvi-biheiviorālā terapija ir vērsta uz aktuālu problēmu risināšanu, kognitīvu domu pārstrukturizēšanu, destruktīvu pamatpārliecību par sevi pārskatīšanu un modificēšanu.
Terapijas procesā cilvēks atklāj, ka viņa depresiju nereti uztur paša kļūdainie pieņēmumi un secinājumi par sevi, par citiem un par pasauli. Tā atzīšana prasa pazemību un drosmi apšaubīt pašiem savu „pareizību”. Depresijas gadījumā ļoti svarīga ir arī prasme neidentificēties ar savām izjūtām („Es jūtos bezcerīgi, tas nozīmē, ka manai dzīvei nav nekādas jēgas, esmu bezcerīgs gadījums.”), bet prast tās objektivizēt („Man šobrīd uzmācas bezcerība, bet, neraugoties uz savu slikto pašsajūtu, es tomēr cenšos turpināt iesākto. Mana cīņa ar depresiju ir pierādījums tam, ka es neesmu bezcerīgs gadījums!”).
Šajā ziņā terapijas procesā var saskatīt zināmu līdzību ar garu atpazīšanu, par kuru runā Ignācijs no Lojolas. Viņš uzsver, ka mierinājums un pamestība ir stāvokļi, kas ienāk mūsos „it kā no ārpuses”, līdz ar to – mums nav iemesla lepoties tad, kad jūtamies labi, nedz arī sevi nosodīt brīžos, kad izjūtam skumjas. Svarīgi ir saglabāt iekšēju brīvību un pietiekamu distanci pret emocijām, ko piedzīvojam sevī. Ignācija valodā – labais un ļaunais gars, divi pretēji spēki, ilgas pēc labā un tieksme uz ļauno mūsos, ir spēcīga terapeitiska metafora procesiem, kurus mēs katrs izdzīvojam. Mūsdienu modernajā pasaulē, no kuras esam „izraidījuši” visus eņģeļus un dēmonus, mēs, iespējams, esam aizmirsuši arī to, cik patiesībā dziļš un mistisks noslēpums ir mūsu dzīve… Iespējams, depresija nereti atnāk mums par to atgādināt.
Inese Lietaviete, MgPsych
Atsauces:
[1] Ķirule, K. (2013). Svētais neveiksminieks. Brāļa Rafaēla Arnaisa Barona dzīve un liecība.Rīga, KALA Raksti, 70.lpp.
[2] turpat
[3] P. Marie-Eugéne de l’Enfant-Jesus (1987). Ton amour a grandi avec moi. Venasque, 152.lpp.
[4] May, G.G. (2012 ). Ciemna noc duszy. Depresja a kryzys duchowy oczami psychiatry.Wydawnictwo WAM.
[5] Stinissen, W. (2004). Noc jest mi światłem. Kraków, Wydawnictwo Karmelitów Bosych, 38.lpp.
[6] Māte Terēze (2010). Nāc, esi mana gaisma. Kalkutas Svētās privāti rakstītais. Redaktors un komentāru autors – B.Kolodijčuks MC. Rīga, KALA Raksti, 221.lpp.
[7] turpat
[8] turpat
[9] Galilea, S. (1996). Temptation and Discernment. Washington, Province of Discalced Carmelites, 19.lpp.
[10] Tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus (1992). Svētā Gara iedvesmā. Rīga, RGS, 51.lpp.
[11] Starptautiskais Slimību Klasifikators (ICD-10).
[12] Stinissen, W. (2004). Noc jest mi światłem. Kraków, Wydawnictwo Karmelitów Bosych, 62.lpp.
[13] Turpat, 60.lpp.
[14] Stinissen, W. (1998). Terapia duchowa. Poznań, W drodze, 70.lpp.
[15] Starptautiskais Slimību Klasifikators (ICD-10).
[16] Kramer, P. (2007). Czym jest depresja? Poznań, Dom Wydawniczy Rebis.
[17] May, G. G. (1992). Care of Mind, Care of Spirit: Psychiatric Dimensions of Spiritual Direction. New York: Harper Collins, 109.lpp.
[18] Harborne, L . (2012). Psychotherapy and Spiritual Direction. Two Languages, One Voice?London, Karnac Books, 60.lpp.
[19] Harborne, L . (2012). Psychotherapy and Spiritual Direction. Two Languages, One Voice?London, Karnac Books, 57.lpp.
[20] Solomon., A. (2001). The Noonday Demon – An Anatomy of Depression. London, Chatto & Windus, 16.lpp.
[21] Turpat, 16.lpp.
[22] Schrock, D. (2009). The Dark Night, Gift of God. Scottdale, PA: Herald Press, 98.-102.lpp.
[23] Hammen, C. (2004). Depresja. Modele kliniczne i techniki terapeutyczne. Gdańsk, GWP, 159.lpp.
