Adventa vainags – tradicionāls Adventa laika simbols ar četrām svecēm, atbilstoši četrām svētdienām pirms Ziemassvētkiem. Katru svētdienu vainagā tiek aizdegta viena svece, atgādinot, ka Kristus – Pasaules Gaisma – tuvojas.
Agates maize, sāls un ūdens – pēc tautas tradīcijas svētās Agates svētkos (5. febr.) var tikt pasvētīta maize un ūdens (dažkārt arī sāls), kas sargā māju no ugunsgrēka.
Alba [lat. albus ‘balts’] – garš, parasti balts tērps, kuru garīdznieki vai citi liturģiskie kalpotāji (piem., lektors, kantors) valkā dievkalpojumu laikā. Tā sniedzas no kakla vai pleciem līdz potītēm un viduklī var būt apjozta ar jostu (cingulu). Zem albas var lietot arī humerālu. Uz albas garīdznieks uzvelk stolu un ornātu (diakons – dalmatiku) vai kapu. Ja garīdznieks neizmanto ornātu vai dalmatiku, var uzvilkt komžu.
Ampulas [lat. ampulla ‘apaļa pudelīte’] – trauki (parasti no stikla, ar vāciņu, novietoti uz paliktņa), kuros sagatavo un priesterim pasniedz vīnu un ūdeni Euharistijas svinēšanai.
Aspergils [lat. aspergere ‘slacināt’] (termins reti lietots) – slotiņa, ar kuru garīdznieks apslacina ticīgos ar svētīto ūdeni; tā domāta arī citu priekšmetu svētīšanai.
Aspersorijs [lat. aspergere ‘slacināt’] – trauks, kurā tiek glabāts svētītais ūdens; tas var būt novietots pastāvīgi (visbiežāk pie ieejas baznīcā vai kapelā), kā arī pārnēsājams.
Augšāmceltā Jēzus figūra – neliels, skulpturāls Kristus atveidojums ar krusta karogu, kas ir vienā rokā, bet otra roka pacelta kā uzvaras zīme. Kunga augšāmcelšanās procesijā šī figūra tiek ienesta baznīcā un nolikta vai nu uz altāra, vai tam blakus, kur tā atrodas visu Lieldienu laiku.
Baldahīns – pārnēsājams jumtiņš, kuru procesijas laikā parasti nes četri kalpotāji, tādējādi pasargājot no nelabvēlīgiem laika apstākļiem garīdznieku, kas nes Vissv. Sakramentu monstrancē.
Benedikcionāle [lat. benedictio ‘svētība, svētīšana’] – liturģiska grāmata, kurā apkopoti lūgšanu teksti cilvēku, lietu un vietu svētīšanai, kā arī lūgšanu krājums sakramentu un sakramentāliju celebrēšanai.
Betlēmes silīte, Betlēmīte – Jēzus piedzimšanas notikumu simbols, dažādu mākslas formu apkopojums (skulptūru grupu), kas Ziemassvētku laikā novietots baznīcā vai ārpus tās. Parasti centrā atrodas guļoša Bērna Jēzus figūra, kurai blakus Marija un Jāzeps. Šo skulptūru grupu papildina citi Bībeles personāži, piem., gani, austrumu gudrie, kā arī dzīvnieki. Betlēmītei var tikt izmantoti arī vietējās kultūras elementi/iezīmes.
Biķeris [lat. bicarium ‘glāze’] – liturģiskais trauks, kurā Mises laikā ielej vīnu, kas kļūs par Jēzus Kristus asinīm, un tam pievieno mazliet ūdeni. Tas izgatavots no cēlmateriāla (parasti sudraba vai apzeltīts) un speciālā ritā tiek svētīts kopā ar patēnu.
Birete [lat. birretum ‘cepure’] – stingra kvadrātveida cepure, ko reizēm (piem., bēru ceremonijas laikā) valkā garīdznieki. Birete no iekšpuses ir apaļa un mīksta, bet no ārpuses tā veidota četrstūru formā no stingra materiāla, veidojot krusta formu, centrā – pušķis vai cilpiņa. Bīskapi valkā violetā, kardināli – sarkanā, bet priesteri un citi garīdznieki – melnā krāsā.
Blazija sveces – svētā Blazija piemiņas dienā (3. febr.) ticīgie var saņemt īpašu svētību pret kakla slimībām ar divām sakrustotām svecēm, pieliktām pie kakla.
Bursa [lat. bursa ‘kulīte, maisiņš’] – stingra auduma kvadrātveida somiņa, kurā priesteris, diakons vai arī cita pilnvarota persona nes Vissvētāko sakramentu slimniekiem.
Caluns – melns auduma gabals ar izšuvumiem, kas simbolizē kapa vietu. To tradicionāli Latvijā izmanto Mirušo piemiņas dienā un kapusvētkos aizlūgšanu laikā; tas ir izklāts uz zemes un katrā tā stūrī novietota aizdegta svece.
Celebrets [lat. celebrare ‘svinēt’] – ordinārija izdots dokuments, kas apliecina garīdznieka piederību (inkardināciju) konkrētai diecēzei vai apvienībai (piem., kongregācijai vai prelatūrai u.c.), kā arī atļauj veikt priesterisko kalpojumu.
Ceremoniāle [lat. caerimonia ‘godbijīgs, reliģisks rits’] – liturģiska grāmata, kurā apkopoti liturģijas ritu un ceremoniju svinēšanas noteikumi un kārtība.
Ciborijs [gr. kiborion ‘trauks dzeršanai’] – liturģiskais trauks ar vāku, kur Mises laikā atrodas ticīgajiem domātās hostijas. Ciborijs ar konsekrētajām hostijām parasti tiek glabāts tabernākulā. Latgalē tiek dēvēts arī par pušku.
Cinguls [lat. cingere ‘apjost’] – aukla vai josta albai, kuru lieto, apsienot ap vidukli.
Dvielītis – liturģiskā drāniņa, lietota roku slaucīšanai, piem., pēc roku mazgāšanas rituāla Sv. Mises laikā.
Dalmatika [termina etimoloģija cēlusies no ģeogrāfiska nosaukuma (Dalmācija), kur radusies tērpa (tunikas) piegrieztne] – diakonu liturģiskais tērps ar platām piedurknēm, ornāta ekvivalents, kas valkājams virs albas dievkalpojumu laikā.
Evanģeliārijs [gr. evangelion ‘labā vēsts’] – grezna, liturģiska grāmata, kurā apkopoti lasījumi no Evaņģēlijiem, kas domāti Sv. Misei. Svinīgās liturģijas laikā pēc Evaņģēlija nolasīšanas bīskaps var ar to pasvētīt ticīgos.
Feretrons [gr. phéretron ‘nestuves’] – neliels, dekorēts pārnēsājams altāris, parasti ar svētbildi, ko izmanto procesijās.
Galdauts – balts audums, kas ir uz altāra visu gadu (tas tiek noņemts pēc Kunga Pēdējo Vakariņu liturģijas un tiek uzklāts pirms Lieldienu vigīlijas).
Gredzens – viena no bīskapa un kardināla insignijām, kas simbolizē uzticību un laulību ar Baznīcu, kas norāda uz bīskapa saikni ar viņam uzticēto diecēzi. Ievēlot kardinālu, pāvests viņam pasniedz gredzenu. Gredzens tiek nēsāts vienmēr, izņemot Lielo piektdienu.
Gongs – mūzikas instruments, pagatavots no metāla (bronzas vai misiņa), un ko izmanto Misē, īpaši Vissv. Sakramenta pacelšanas laikā, kā arī svētījot ar Vissvētāko sakramentu.
Habits [lat. habitus ‘izskats, apģērbs’] – klosterļaužu tērps (izņemot kongregācijas un kopienas, kurām tas nav paredzēts). Parasti sastāv no tunikas, jostas, apmetņa, skapulāra, kapuces (vīriešiem) vai plīvura (sievietēm).
Humerāls [lat. humerus ‘plecs’], arī amikts [lat. amicire ‘aptīt’] – liturģiskā tērpa elements, balts lakatiņš ap kaklu, kuru var lietot zem albas.
Josta – garīdznieka apģērba daļa, ko lieto, apjožot ap sutanu vai habitu. Tās var būt dažādās krāsās, formās un no dažādiem materiāliem.
Kapa [lat. cappa ‘apmetnis’], arī pluviāls vai pluviāle [lat. pluviale ‘lietains’] – liturģiskais tērps, kuru lieto ceremonijās ārpus Mises (piem., kristībās, procesijās u.c.). Garš, grezns apmetnis, kas stiepjas līdz zemei. To uzģērbj uz komžas vai albas, uzliekot arī stolu. Tās krāsa ir atkarīga no veiktās darbības vai no liturģiskā laika.
Klabeklis, arī kolatka – instruments, pagatavots no koka un liturģijā izmantots kā zvana aizvietotājs, īpaši procesijā Lielajā ceturtdienā (uz Kristus ‘cietumu’) un Lielajā piektdienā (uz Kristus ‘kapu’).
Komža [lat. camisia ‘krekls’], arī kora svārki – garīdznieku un ministrantu liturģisks apģērbs, parasti baltā krāsā, īsāks nekā alba un platām piedurknēm.
Kolārs [lat. collum ‘kakls’] – balta, plastmasas vai auduma lenta, ko garīdznieki kā atšķirības zīmi valkā zem apkakles (piem., krekla, sutanas).
Korporāls [lat. corpus ‘miesa’] – balts kvadrātveida auduma gabals, uz kura Sv. Mises laikā tiek novietota patēna ar hostiju un biķeris ar vīnu. To lieto, lai nodrošinātu, ka no konsekrētās hostijas nokritušie gabaliņi tiktu saglabāti. Korporālu lieto arī zem monstrances Vissv. Sakramenta izstādīšanas laikā. To izmanto, arī nesot komūniju slimniekiem.
Kredence [< it. credenza ‘galdiņš’] – galdiņš (dažādu formu) liturģisko piederumu novietošanai, kas dievkalpojuma laikā atrodas pie altāra.
Krustaceļš – dažādu mākslas (svētgleznu, ciļņu vai figūru) darbu komplekss, kas atrodas baznīcā vai ārpus tās. Parasti tas sastāv no 14 atsevišķām “stacijām”, ko izmanto kā apstāšanās vietas, apcerot Jēzus Kristus ciešanas un nāvi.
Krusts – svētlieta, kas darināta no koka vai cita materiāla; pastāv divu veidu krusti: vienkāršs krusts (divi šķērsoti, piem., koka gabali) vai krucifikss (krusts ar Jēzus figūru). Pēc liturģiskās izmantošanas – patstāvīgi novietots uz altāra vai pie altāra; pārnēsājamais krusts procesijām, kā arī krusts adorācijai īpaši Lielajā piektdienā. Uz krusta ar Jēzus figūru parasti ir burti INRI (saīsinājums no lat. Iesus Nazarenus Rex Iudaeorum – Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš).
Kunga ‘cietums’ – sānu altāris vai kapella, kurā pēc Pēdējo vakariņu liturģijas Lielajā ceturtdienā tiek novietots Vissv. Sakraments.
Kunga ‘kaps’ – adorācijas altāris vai kapella, kurā pēc Kunga ciešanu dievkalpojuma Lielajā piektdienā tiek novietots Vissv. Sakraments monstrancē. Ticīgiem tur ir iespēja lūgties līdz pat Lieldienu vigīlijai. Kunga ‘kapa’ atveides raksturīgs elements ir mirušā Jēzus figūra, kuru parasti novieto zem altāra.
Krusts, valkāts uz krūtīm – tērpa daļa (arī kā liturģiskā tērpa elements), ko valkā bīskaps (skat. pektorāls), kā arī atsevišķu kongregāciju locekļi. Tas simbolizē piederību Kristum, pauž paļāvību uz spēku, kuru sniedz Jēzus Krusts.
Kustodijs [lat. custos ‘sargs’] – liturģiskais trauks, kurā tiek uzglabāts Vissv. Sakraments (lielā hostija). Tam var būt dažādas (parasti apaļas) formas.
Laiviņa, arī navikula [lat. navicula ‘laiva’] – liturģiskais trauks, kurā tiek ievietots vīraks apkūpināšanai. Dievkalpojuma laikā celebrants no tā ar speciālu karotīti paņem vīraku un ieber tribulī.
Lavabo [lat. lavabo ‘es mazgāšu’] – liturģiskie piederumi, kurus Sv. Mises laikā lieto pēc upurdāvanu sagatavošanas; tie ir ampula ar ūdeni, paplāte un dvielītis.
Lekcionārijs – liturģiska grāmata, kurā apkopoti Sv. Mises liturģiskie lasījumi, psalmi un dziedājumi atbilstoši liturģiskajam gadam un svētkiem.
Luna, arī lunula, [lat. luna ‘mēness’] vai melhizedeks – monstrances sastāvdaļa, kurā vertikāli ievietota konsekrētā hostija un kurai parasti ir pusmēness forma. Lunu ar hostiju garīdznieks ievieto monstrancē Vissv. Sakramenta adorācijai.
Mantolete [lat. mantellum ‘mētelis’] – 1. tērps bez piedurknēm, parasti līdz ceļgaliem, kuru bīskapi, prelāti vai kanoniķi nēsā virs komžas vai roketas; 2. klosterļaužu (piem., dominkikāņu, franciskāņu) habita daļa pelerīnas formā ar kapuci.
Mensa [lat. mensa ‘galds’] – altāra galda plāksne, kurā (vai zem tās) pēc tradīcijas parasti ievietotas mocekļu relikvijas.
Misāle – vissvarīgākā liturģiskā grāmata, kurā apkopota Sv. Mises kārtība, lūgšanas, līdz ar komentāriem par liturģiskās darbības gaitu.
Mitra [gr. mitra ‘galvas sega’], vēsturiski arī infula – viena no bīskapa amata zīmēm, kā arī goda zīme (infulāts). Galvassega, ko lieto liturģijas laikā. Tā sastāv no divām vienādām trīsstūra daļām, izgatavotām no stingra auduma, aizmugurē piestiprinātām ar divām lentēm. Euharistijas svinēšanas laikā to noņem, uzliekot to tikai Sv. Mises beigās.
Monstrance [lat. monstrare ‘rādīt’] – liturģiskais trauks, ko lieto adorācijai Vissv. Sakramenta izstādīšanas un euharistiskās procesijas laikā.
Mozeta [no lat. almutia ‘pelerīna’] – plecu apmetnis garumā līdz elkonim, ko lieto augsta ranga garīdznieki, kā arī dažu reliģisko apvienību locekļi.
Mūžīgās uguns lampiņa – gaismas zīme, kas norāda uz Vissv. Sakramenta atrašanās vietu. Tās var būt dažādu formu un veidu, bet saskaņā ar liturģiskajiem priekšrakstiem būtu ietiecami izmantot gaismas avotu ar dabisko liesmu.
Ornāts [lat. ornatus ‘izrotāts’], arī kazula [lat. casula ‘apmetnis ar kapuci’] – garīdznieka liturģiskais tērps, un ko izmanto Mises laikā. To uzģērbj virs albas, un tas ir attiecīgā liturģiskā laika krāsā. Tas ir ar vienu atvērumu galvai un tam var būt divas formas: viena, kas atgādina pagarinātu pančo, un otra, kas līdzīga divpusējam priekšautam.
Palla [lat. pallium ‘pārklājs’] – iecietināts, parasti kvadrātveidīgs, auduma gabals, ko izmanto Misē uz biķera, pasargājot vīnu no netīrumu iekļūšanas tajā (piesārņojums).
Pallijs [lat. pallium ‘pārklājs’] – balta vilnas lenta ar sešiem krustiem, ko nēsā arhibīskaps, un tā simbolizē vienotību ar Romas bīskapu, trijos krustos iesprauž naglveidīgas zelta brošas, kuras simbolizē Kristus ciešanas. Seši krusti simbolizē Kristus asinis, tāpēc tie bija sarkanā krāsā, simbolizē arī ticīgos ganāmajā pulkā. Tagad krusti ir melnā krāsā. Palliju valkā virs ornāta. Palliju liek uz pleciem, arhibīskaps ir kā Labais Gans, kurš nes uz saviem pleciem pazudušās avis.
Pashāls jeb Lieldienu svece – grezna, liela izmēra svece, kas simbolizē Augšāmcēlušos Kristu. Uz tās ir krusts un divi grieķu alfabēta burti – alfa un omega, četri cipari, kas apzīmē attiecīgo gadu, un pieci čiekuri, kas ir Kristus brūču simbols. Liturģijā šo sveci iededz visu Lieldienu laiku, kā arī visu gadu Kristībās un bēru Misēs.
Pastorāls, arī gana zizlis [lat. pastor ‘gans’] – garš, grezns spieķis cilvēka auguma garumā, viena no bīskapa insignijām, kas simbolizē Labā Gana kalpošanu. To var lietot tikai savā diecēzē, to neizmanto Lielajā piektdienā. Pāvesta pastorālam ir krusta forma.
Patēna [gr. patane ‘šķīvis’] – 1. liturģiskais trauks (dažādās formās), uz kura uzliek hostijas Euharistijas celebrēšanai. 2. plakans trauks ar rokturi, kuru tur rokās ministrants vai cits kalpotājs, kad tiek izsniegta Komūnija, lai novērstu Vissv. Sakramenta nokrišanu zemē.
Pektorāls [lat. pectus ‘krūtis’] – viena no bīskapa amata zīmēm, krusts uz krūtīm, kas parasti piestiprināts ķēdei, bīskapa vai abata amata zīme.
Pelerīna – ministrantu liturģiskais tērps, īss apmetnis, valkājams uz komžas. Tās ir dažādās liturģiskās krāsās.
Pelni – atlikumi, kas radušies, saskaņā ar tradīciju sadedzinot iepriekšējā gada pasvētītos pūpolus (vai palmas), un kas tiek izmantoti liturģijā Pelnu trešdienā.
Piuska [lat. pius ‘veltīts Dievam, dievbijīgs’], arī cuketo [it. zucchetto ‘ķirbītis’], soli Deo [lat. ‘tikai Dievam’], – maza, apaļa cepurīte, ko valkā garīdznieki: pāvests – baltu, kardināli – sarkanu; bīskapi – violetu, pārējie – melnu, baltu vai brūnu (atkarībā no habita vai sutanas krāsas). Piuska lietojama kopā ar garīdznieka sutanu, habitu vai liturģisko tērpu.
Pontifikāle, Romas pontifikāle – liturģiskā grāmata, kurā apkopotas dažādas lūgšanas, ceremoniju un rituālu (piem., priesteru un bīskapu ordinācija, iestiprināšana, svētsolījumu salikšana) kārtība, ko svin pāvests, bīskaps vai abats.
Procesiju karogi – uz auduma darinātas svētbildes, un kuras, piestiprinātas pie kāta, nes procesijā. Tie parasti attēlo Jēzu, svētos vai ticības noslēpumus, vai arī izsaka piederību kādai konkrētai biedrībai, piem., franciskāņu vai dominikāņu 3. ordenim, ministrantiem utt.
Purifikators [lat. purificare ‘tīrīt, šķīstīt’] – neliels, balts auduma gabals liturģisko trauku slaucīšanai.
Relikviārs [lat. relinquere ‘palikt’, reliquiæ ‘atlikumi’] – grezni, dažādu formu trauki relikviju glabāšanai, var būt pagatavoti no tādiem materiāliem kā sudraba, vara, ziloņkaula, koka u.c.
Relikvijas [lat. relinquere ‘palikt’, reliquiæ ‘atlikumi’] – mocekļu, svēto vai svētīgo mirstīgās atliekas vai priekšmeti, kas bija ar tiem saistīti viņu dzīves laikā. Īpašs relikviju veids ir paliekas no Jēzus krusta. Ir divu pakāpju relikvijas: 1. svētā vai svētīgā ķermeņa (mirstīgās) atliekas (insigni), 2. mirstīgo atlieku daļas, kā arī ar priekšmetiem, kas saistīti ar svētajiem vai svētīgajiem (non insigni). Relikvijām jābūt uzglabātām aizzīmogotās kapsulās.
Rituāle [lat. ritus ‘forma, ceremonija’] – grāmata, kurā apkopotas lūgšanas un svētības dažādiem gadījumiem.
Roketa [< it. rocchetto] – liturģiskais tērps, komža, kuras apakšdaļā piešūtas mežģīnes, savukārt zem tām – violets audums. To nēsāt ir bīskapu, kanoniķu un prelātu privilēģija.
Rorātsvece – īpaša svece, kas visu Adventa laiku atrodas baznīcā un tiek iedegta Rorātmises laikā, tādējādi atgādinot Marijas gaidības uz Jēzus piedzimšanu.
Rožukronis – lūgšanu krellītes, kas sastāv no zīlītēm un ko izmanto kā palīglīdzekli atkārtošanas reižu skaita ievērošanai. Pastāv dažādas formas rožukroņi, piem., saīsinātas līdz 10 zīlītēm aproces vai gredzena veidolā.
Rubricella [lat. ruber ‘sarkans’] – nosaukums aizgūts no krāsas, kādā liturģiskajās grāmatās parasti tiek drukāts liturģisko darbību apraksts. Ikgadējs izdevums, kas ietver liturģisko kalendāru, kā arī detalizētas norādes par dievkalpojuma un breviāra lūgšanu kārtību. Rubricellā apkopota arī cita vietējai baznīcas darbībai noderīga informācija.
Skapulārs [lat. scapula ‘pleci’] – 1. klosterlaužu (piem., karmelītu, dominikāņu u.c.) habita daļa taisnstūra formā, ar kakla izgriezumu (parasti habita tunikas garumā); 2. Samazinātas formas skapulārs, kas sastāv no diviem taisnstūra auduma gabaliņiem, savienotiem ar auklām un kuru nēsā uz kakla tā, lai viens auduma gabaliņš atrastos priekšpusē, bet otrs mugurpusē. Mūsu dienās to var nēsāt arī laji. Vissenākais skapulāra variants (brūnā krāsā) radies no karmelīšu garīgās tradīcijas un ir saistīts ar dažādiem apsolījumiem (piem., pasargā no elles ugunīm un nodrošina Dievmātes aizsardzību līdz nāves stundai), kā arī noteikumiem, kas jāievēro (piem., dienu un nakti nēsāt skapulāru, un skaitīt lūgšanas Dievmātes godam).
Statuja vai figūra – sakrālās mākslas skulptūra, kas ataino Jēzu vai svētos. Tā var tikt novietotas gan baznīcā, gan ārpus tās. Vienas no populārākajām ir Marijas, svētā Jāzepa un svētā Antona no Padujas statujas.
Stola [gr. stolē ‘garš tērps’] – garīdznieka liturģiskā tērpa detaļa, gara, šaura auduma lente ar izšuvumiem, kuru parasti nēsā zem ornāta, uz tā vai atsevišķi. Stola ir ordinācijas sakramenta īpašs un redzams simbols, kas apzīmē Kristus jūgu. Stola priesterim un diakonam atšķiras, jo priesteris liek stolu ap kaklu, nesasietu kā šalli, bet diakonam stola ir pār plecu no kreisā pleca uz labo sānu. Atkarībā no liturģiskā laika vai kalpojuma veida stolas krāsas ir dažādas.
Sveces – Kristus Gaismas un lūgšanas simbols; tās tiek iedegtas liturģijas laikā pie altāra, kā arī lietotas citos gadījumos kristieša dzīvē.
Svētbildes – sakrālās mākslas darbi, kuri ataino Jēzus vai svēto dzīvi, parasti novietotas baznīcās pie altāriem. Dažas no svētbildēm ir saistītas ar īpašu kultu un žēlastību saņemšanu, tādēļ tās var tikt kronētas un grezni rotātas. Tautā populāras ir svētbilžu reprodukcijas.
Sutana [< it. sottana ‘svārki’] – garīdznieku atširības zīme, ikdienas tērps, kas sniedzas līdz zemei. To nēsā jau semināristi. Tās ir dažādās krāsās (piem., priesteriem – melna, bīskapam – violeta, kardinālam – purpura, pāvestam – balta).
Tribulis [lat. turibulum ‘apkūpināšanas trauks’] – metāla liturģiskais trauks ar vāciņu, kam pievienotas metāla ķēdes, bet trauciņa iekšpusē ievietots mazs katliņš. Dievkalpojuma laikā katliņā atrodas kvēlojošas ogles, uz kurām celebrants no navikulas uzber vīraku. Apkūpināšanas rituālā celebrants, tur tribulāru aiz ķēdēm un to vicina, lai izdalās vīraka smaržīgie dūmi.
Tunika [lat. tunica ‘tērps’] – klosterļaužu habita pamatdaļa, tērps, kas sniedzas līdz zemei ar garām, platām piedurknēm. Tas var būt dažādās krāsās, apsiets ar jostu.
Vaskulum [lat. vasculum ‘trauciņš’] – liturģiskais trauks ar ūdeni, kas parasti novietots pie tabernākula. Pēc Komūnijas izsniegšanas garīdznieks tajā mazgā pirkstu galus. Gadījumā, ja kāda konsekrēta hostija nokristu zemē, tad to var ievietot šajā traukā, lai tā izšķīstu ūdenī.
Veļums [lat. velum ‘apklājs’] – 1. apmetņa veida liturģiskais tērps, kuru garīdzniekam uzliek uz pleciem, kad viņš gatavojas ņemt rokās Vissv. Sakramentu (visbiežāk ievietotu monstrancē); 2. Grezni rotāts kvadrāta formas audums, ar kuru apklāj biķeri pirms Mises un kuram ir dažādas krāsas atkarībā no liturģiskā laika; 3. pārsegs ciborijam, kurā tiek uzglabāts Vissv. Sakraments; 4. tilla auduma pārklājs, ar kuru nosedz monstranci Vissv. Sakramenta adorācijas laikā pie ‘kapa’ Lielajā piektdienā un Lielajā sestdienā.
Vīns – no vīnogām gatavots alkoholiskais dzēriens, izmantots liturģijā Sv. Misē (tas var būt baltā vai sarkanā krāsā); Euharistijas laikā vīns kļūst par Kristus Asinīm. Pēc liturģiskajiem noteikumiem vīnam jābūt dabīgam, bez piedevām, nesaskābušam. Īpašs vīna svētīšanas rituāls notiek svētā Jāņa, Apustuļa un evaņģēlista svētkos (27. dec.).
Vīraks – smaržvielas, kuru degšana simbolizē ticīgo dedzību, smarža – tikumus, bet dūmi – lūgšanas, kas paceļas uz Dieva.
Vota [lat. votum ‘solījums’] – dažādu formu priekšmeti (piem., rožukronis, sirds, kruķis), parasti novietoti svētvietās kā pateicība par kādu saņemto žēlastību vai lūgumu uzklausīšanu.
Ziedojumu trauks – senāk metāla paplātes formā, šobrīd drīzāk groziņa veidā. Tajā dievkalpojuma laikā tiek savākti ziedojumi baznīcas uzturēšanai. Tas var būt arī pagatavots no metāla vai koka un pastāvīgi novietots baznīcā.
Ziemassvētku eglīte – Ziemassvētku simbols, kas novietots baznīcā un atgādina biblisko dzīvības koku un jauno dzīvi Kristū.
Zvani – dažāda veida (gan lieli, gan mazi) mūzikas instrumenti, kas izmantoti, lai aicinātu ticīgos uz liturģiju vai uzsvērtu svarīgākos brīžus liturģijas laikā (piem., Vissv. Sakramenta konsekrāciju). Zvani tiek īpaši izmantoti arī procesijas laikā.
